1. P. P. Vītoliņš Lubejā. Etn, III,1893. LP, VII, II, 32, 6, 1. AŠ, II, 36b.

Liels brūns zirgu lācis bija gauži izsalcis. Pa mežmalu staigādams ieraudzīja arāju aram un apņēmās to ar visu zirgu apēst.

Pamazītēm vien vilkās un vagas galā apakš kupla kļava uz krūtim uzgūlies, gaidīja arāju piedzenam. Zem vienas kļavu lapas bija liels ods pieķēries dienvidu gulēt. Ods, lāci ieraudzīdams, prasa: "Ko tu te gaidi?" "Es gribu arāju ar visu zirgu apēst!" Ods saka: "Vai tev prāts pie arāja ķerties? Viņš tevi smalkās druskās saberzīs. Tu jau nemaz nezini, cik viņš stiprs. Skaties, es neesmu nekāds mazais tēviņš, bet manam tēva brāļam bija citādi gaņģi, kājas bija kā ecēšu galdi un kur tas pats visādi lielāks par mani. Reiz viņš nometās uz arāju un gribēja tikai vienu pilīti no viņa asinīm dabūt. Bet arājs pacela piecas lielas balkas un kā meta vienu virsū, slapjums vien palika tanī vietā. Ja tu viņam priekšā stātos un viņš tev ar visām piecām balkām (pirkstiem) laistu virsū, kaulu savā laikā nesalasītu. Labāk palieci neēdis un laidi ļekas vaļā ar veselu ādu!" Lācis arī domāja: "Kam tad man stāvu galu meklēt, kad vēl kurmet varu cerēt garu vilkt?" un aizvilkās projām it gludens, kā tik neredzētu. Tā ods izglāba arāju no nāves.