1. P.Š. no sava tēva-tēva Raunā.

Kad Dievs jau bīš visus zvērus radīš, tad viņš licis tiem rakt upi, lei būtu visiem ūdens ko dzert. Zaķis ar lapsu esot dzinuši pirmo stigu un kurmis ar āpšu rakuši pirmo vagu. Līdz ar zvērim esot strādāši arī putni, zivis un citi kustoņi.

Kad upe bīsi izrakta, tad Dievs gāš apskatīties, kā katrs strādāš. Kurmis ar lāci bīši pavisam melli nošķīduši ar dubļim, un Dievs licis, lai par piemiņu viņim spalva ar' paliktu mella. Vilks esot daudz racis ar degunu un un kājām, kādēļ viņam purns un kājas atstāti melli.

Tikai vālodze lēkāsi pa koku zarim un dziedāsi, bet nemaz nav rakusi. Dievs prasīš: "Kadēļ tu nenāci rakt?"

Vālodze atbildēsi: "Man bi žēl savas skaistās drēbes ar dubļim apšķaidīt. Kā lei es iemu rakt?"

Dievs atbildēš: "Kad tu nenāci upi rakt, tad tev arī nebūs brīvi upes ūdeni dzert."

No tā laika vālodze varot dzert tikai rasu no koku lapām. Sausā laikā, kad kokos vair nav nekāda mitruma, viņa brēc pēc ūdens, un Dievs tad arī sūta lietu, lei vālodzes nenoslāptu.

Bute vēl rakusies pa dūņām, kad Dievs atnācis. Viņu ieraudzīdams, Dievs prasīš: "Ko mana butīte dara?" Butei nav paticis, ka viņa nav agrāki ievērota, tādēļ viņa Dievu izmēdīsi. Par sodu Dievs viņai devis greizu muti un licis uz galvas staigāt.

Arī vēzis vēl strādāš dūņās, kad Dievs prasīš: "Kur tad mans vēzis palicis?"

Vēzis domāš, ka viņu ievēros pirmo, atbildēš dikti rupi: "Vai tev acis pakaļā?"

Dievs atbildēš: "Par to tev ar' paliks acis pakaļā."

No tā laika vēzis vair neiet uz priekšu, bet atpakaļis.