2. Milda Upciemu-Skaidrīte Kosē, Zin. Kom, kr. LP, VI, 16.

Kad Dievs jau bijis radījis kokus, zvērus, putnus, zivis, tad Daugavas vēl nebijis. Un zvēri, putni, savā vaļā dzīvodami, jau sākuši ķildoties. Dievam tas nepaticis; tādēļ sasaucis visus zvērus, putnus, zivis pie darba, licis rakt Daugavu. Sanākuši arī visi, visi. Un zaķis ar lapsu, veiklākām kājām, tūliņ mērojuši upei ceļu: zaķis lēcis papriekšu, lapsa atkal pa zaķa pēdām ar kuplo asti ievilkusi robežas. Kurmis, zemes urķis, pa ievilkto robežu dzinis pirmo vagu, bet āpsis vagu pakasījis lielāku; lācis atkal, kā jau stiprinieks, klēpjiem vien grābis zemes un bēris gubās (lūk, tādēļ arī Daugavas krastos tie kalni gadījušies). Arī citi zvēri, putni strādājuši, ko nagi nes un tā drīzi vien Daugavas grava bij izrakta.

Nu Dievs atnācis padarīto darbu apskatīties un vispirms pamanījis lāci ar kurmi, kas, kā no darba nākdami, viscaur bijuši melni, dubļaini. Viņš brīnum uzslavējis abus par čakliem strādniekiem un vēlējis tās pašas drēbes arvienu nesāt kā godājamu piemiņu. Ir vilkam, kas daudz bij pūlējies ar purnu un kājām, atstājis tās melnas uz mūžu.

No putniem visčaklāki esot strādājušas zoss ar pīli; tām Dievs tad atvēlējis upē mazgāties un peldēt; bet citiem putniem, kas drusku mazāk pūlējušies, vēlējis tikai upes ūdeni dzert.

Un, kamēr tur ar tiem citiem runājis, Dievs pacēlis acis, ieraudzījis vienu pa koku zariem lēkājam,svilpojam, tas bijis lietus putniņš (klijāns, vālodze). Dievs vaicājis: "Nu ko tad tu te lēkā? Vai tu nemaz nestrādāji?"

"Kur tad nu es tik rupju darbu strādāšu, man jau smalki svārki mugurā; iekāpu gan upē, gribēju sākt, bet apskatījos, kur tad manas dzeltenās bikses, tās samaitājušās, un tā apdomājos labāk nekā nedarīt."

"Tā, tā! Tad dzeltenie svārki tev vairāk par ļaunumu, nekā par labumu. Nu labi, paturi tad savus dzeltenos svārkus un tās pašas bikses ar visiem dubļiem, cik todien, iekāpjot vien, notaisījušās; bet mūžam tev nebūs brīv dzert skaidra ūdens ne no upes, ne avota, ne arī dīķa, ar rasas lāsēm, kas uz akmeņiem, tu dzisināsi slāpes."

Un vēl šo baltu dienu lietus putniņam šis sods jānes; kad negaisam tuvojoties citi putni sen jau apklusuši, tad viņš vien vēl žēli raud par savu toreizējo lepnību.

Ja, un tā nu Dievs, lietus putniņu nosodījis, pagriezies drusku sāņus, ieraudzījis buti pa smiltim vārtāmies un žēlodamies ieteicies: "Ak tu, butīte, nabadzīte, kā tu arī pa smiltīm vārties."

Bet bute pārgalvībā mēdījusi pakaļ: "Ak ķu buķīķe, nabaģīte, kā tu pa smilķīm vārķies!"

"Labi!" Dievs teicis, "kad tu mani mēdi, tad lai tava mute arī paliek tik šķība (greiza), kā tu viņu mēdīdama savilki."

Un re, vēl šodien butei mute greiza.

Beidzot Dievs vaicājis: "Bet, kur tad vēzis? Vai tas nemaz nav redzams?"

"Kā, vai tev acis pakaļā, ka mani neredzi?" vēzis rupji atbildējis.

Par tādu atbildi vēzis dabūjis lielu sodu: visu mūžu pašam acis jānēsā pakaļā.

Pēc tam Dievs ar zelta kausu gravā ielējis ūdeni, norādījis uz kuru pusi būs teēt un nosaucis jauno upi par Daugavu.

Pēc cita (Rīg. Zin. Kom, kr, no nezināma uzrakstītāja) esot tā bijis:

Toreiz, kad pasaulē vēl nebijis upju, putni ar knābiem sākuši tās rakt. Visi uzcītīgi vien rakuši; tikai klija ar vālodzi slinkojuši. Kad upes izrakuši — putni nosprieduši, ka vālodzei un klijai nav brīv dzert no upes. Tādēļ šie abi vēl šodien kliedzot, lai lietus lītu, ka varētu no koku lapām padzerties.