3. Šimiņš Bruknā. Etn. I,1891. LP, VII, II, 50, 1a.

Kad Dievs jau bija radījis kokus, mežus, krūmus, zvērus, putnus un zivis jūrā, tad Daugavas vēl nebijis. Visi zvēri un putni, bez darba būdami un savā vaļā dzīvodami, sākuši toreiz savā starpā ķildoties un nīdēties.

Lai šādas ķildas reiz beigtos, tad Dievs nolēma zvēriem un putniem dot darbu. Viņš sasauca visus zvērus, putnus un zivis. Tie, viņa balsi dzirdēdami, nāca tūdaļ klausīties viņa pavēles. Kad visi bija sanākuši, tad Dievs viņiem vēlēja rakt Daugavu.

Tūdaļ darbs arī sākās, jo visi zvēri, putni un zivis itin naigi sāka strādāt. Zaķis un lapsa — tiem bija veiklas kājas — mērīja upei ceļu: zaķis papriekšu lēkdams un lapsa pa zaķa vilkto stigu ar kuplo asti vilka upei robežas.

Kurmis, zemes urķis būdams, vilka tūdaļ pirmo vagu un āpsis, to kasīdams paplašināja. Lācis, kā jau liels stiprinieks, nesa zemes klēpjiem vien un bēra gubās; tādēļ tad arī gar Daugavas krastiem ir kalni. Tāpat citi zvēri, putni un zivis strādāja, ko nagi nesa un visas ķildas bija beigtas. Naigi strādājot, darbs ātri šķīrās un upes grava drīzi bija izrakta.

Nu nāca Dievs apskatīt padarīto darbu un arī lūkoties, vai visi viņa pavēli izpildījuši un strādājuši. Pirmos tas redzēja kurmi un lāci, kuŗi vēl nebija spējuši no darba dubļiem notīrīties. Dievs tos ļoti slavēja par čakliem strādniekiem un vēlēja tiem par godu nēsāt tādas drēbes, kādas tie strādādami bija notaisījuši. Vilkam, kurš daudz bija pūlējies ar purnu un kājām, tas arī atstāja tās uz mūžu melnas. Zosi un pīli arī Dieviņš slavēja par čaklām strādniecēm un atvēlēja tām upē peldēt un mazgāties. Citiem putniem, kas arī strādājuši, bet ne tik čakli, Dieviņš atvēlēja tikai dzert upes ūdeni. Dieviņš apskatīdamies ieraudzīja lietus putniņu pa koku zariem lēkājam un svilpojam. Dieviņš viņam prasīja, kādēļ tas neesot strādājis, kā citi putni?

Lietus putniņš atbildēja itin aši, uz saviem smukajiem, dzeltēnajiem svārkiem rādīdams, kā gan lai ar tādām smukām drēbēm tādu rupju darbu strādājot? Pat Dieviņam pašam tas nebūtu paticis, kad tas savus dzeltēnos svārkus būtu nosmērējis ar dubļiem. Gan viņš esot gribējis strādāt un pūlētes tāpat kā citi, bet tiklīdz kā tas iekāpis dubļos — tas samaitājis savas dzeltēnās bikses un lai visu apģērbu nesamaitātu, vlņš labāk nestrādājis nemaz.

To dzirdēdams, Dieviņš atbildēja: "Kā redzams, tad tavi skaistie svārki tev vairāk par ļaunu" nekā par labu. Paturi tad arī savus svārkus un ar dubļiem notaisītās bikses! Bet mūžam tev nebūs dzert skaidra zemes ūdens, ne no upes, ne avotiņa, ne dīķa; tikai ar rasu, kas ir uz koku lapām un ar to ūdeni, kas ir uz akmeņa, tu varēsi slāpes dzesēt un izslāpušo sirdi spirdzināt."

Tādēļ vēl šo baltu dienu lietus putniņam jācieš slāpes. Kad negaisam tuvojoties citi putni apklusuši, tad vēl lietus putniņš žēli, žēli raud par savu lepnumu. Pēc tam Dieviņš ieraudzīja buti, kā tā pūlēdamās pa smiltīm vārtas un nožēlodams teica: "Ak tu, nabaga butīte, kā tā pa smiltīm vārtās!"

Butei šāda līdzcietība nepatika, tā Dievu mēdīdama, sacīja: "Ak ķu, nabaga buķīte, ka tā pa smilķim vāķas!"

Bet Dievs teica: "Lai tev mute paliek šķība, kādu tu to, mani mēdīdama, savilki!"

Tāpēc arī vēl tagad butei mute šķība. Dievs, acis apkārt mezdams, jautaja: "Kur tad vēzis palicis, ka nemaz nav redzams?"

Bet vēzis, no dubļiem izlīzdams, rupji atbildēja:" Vai tev acis pakaļā, ka manis neredzi?"

Dievs viņu par šādu atbildi smagi sodīja, noteikdams, lai tam pašam acis mūžam pakaļā stāvot.

Pēc tam Dieviņš ar zelta kausu ielēja izraktajā gravā ūdeni un norādīja, kurp viņam tecēt un ar jūru vienoties.

Plašā straume dažā vietā krākdama putoja, dažā lēni šalkdama tecēja un Dieviņš to pēc sava gudra prāta nosauca par Daugavu.

Piezīme. Ēdolē tā stāsta: Dievs gājis staigāt gar jūrmalu un ieraudzījis ūdenī uz smiltīm pleksti guļam. Viņš gribējis apjautāties, kā viņai klājas un teicis: "Kā tad tev, mana mīļā plekstīte, klājas?" Plekste ņēmusi to par ļaunu, sākusi Dievu mēdīt, atkārtodama jēli jo jēli savu vārdu: "Pļeakstīt, pļeakstīt!" pie tam sašķobījusi muti. Dieviņš pleksti nosodījis, viņai šķību muti atstādams kā viņa mēdīdama to sašķobījusi.