4. J.Ozols Saukā, Brīvzemnieka "Mūsu tautas pasakas", I, 27. LP, VII, II, 50, 1b.

Zvēri, Dieva radīti, ņēmās pēc kāda laika cits citu nīdēt un pat saplosīt. Gribēdams, lai zvēri dzīvotu mierā, Dievs izgudroja tiem darbu, jo viņš zināja, ka darbu strādājot nav vaļas nīdēties. Šis darbs, paša Dieva izgudrots, bija: rakt Daugavu. Zemes rokot bija kalniem sanesamas un ielejas atstājamas.

Nu devās visi pie darba. Zaķis ar lapsu mērīja upei garumu: zaķis lēca pa priekšu, lapsa tam pakaļ, apzīmēdama robežas ar savu asti, kas vilkās pa zemi. Kurmis dzina pirmo vagu, āpsis rakās zemē, vilks un suns kašņāja kājām, lācis nesa zemes un taisīja kalnus upes malās... Strādāja visi, ko nagi nesa.

Kad Daugava bija gatava, atnāca pats Dievs apskatīt darbu. Viņš bija ar visu mierā un slavēja katru strādnieku. Kurmi un lāci, kas vēl nebija tīrījušies no rupjā zemes darba melnumiem, Dievs lielīja, kā visčaklākos un lika tiem palikt tādiem, kādi tie bija, lai viņu godu redzētu vienmēr. Vilkam, kas visvairāk strādājis ar kājām un degunu, lika paturēt melnas kājas un melnu degunu.

Darbu un strādniekus vērodams, Dievs turpat ieraudzīja lietus putniņu (klieni) zaros lēkājam, saulē sildāmies un tam uzsauca: "Vai tev cita darba nav, kā tikai lēkāt un sildīties?"

Lietus putniņš vīzīgi atbildēja: "Vai tad, rupju darbu strādādams, lai es noķērnāju savus košos, raibos svārkus? Tas jau tev pašam nepatiktu."

Bet Dievs sacīja: "Tev, putniņ, kā redzu, košie, raibie svārki par ļaunu: tu no šā brīža dabūsi melnas bikses klāt, un nekad nedzersi ūdeni no upes, ko tu neesi līdzējis izrakt; tikai no rasas tu pārtiksi un dziedāsi tad vien, kad citi putni, no negaisa glābdamies, lien ligzdā!"

Pārgalvi pārmācījis, Dievs stājās pie izraktās upes vietas, paņēma savu zelta kausu un, upi par Daugavu nosaukdams, ielēja ūdeni un parādīja ar savu pašu roku uz kuru pusi tai tecēt.