5. M.P.Lodziņš Jaunsērpilī. LP, VII, II, 50, 1d.

Toreiz, tas ir sen sen, visi dzīvnieki sapulcējušies Daugavu rakt; tikai lietus putns viens nenācis sacīdams, ka šis varot iztikt bez tāda ūdens, kas pa zemes virsu tek, no gaisa vien ūdens esot diezgan. Tad citi racēji sapiktojušies, nolemdami lietus putnam bargu sodu: tam pavisam nebūs dzert no zemes ūdens, lietus piles varot lakt, ja gribot.

Tādēļ lietus putns (vālodze) vēl tagad sausā laikā izslāpis klaigājot: "Kur līts, kur līts?"

Kad bija pabeiguši spriest, tad visi ķērušies pie darba: zaķis bijis pirmais, kas tecējis pa priekšu, norādīdams Daugavai vietu; bet tā kā zaķim paraša līkumu līkumiem skriet, tad arī Daugava gadījusies tāda palīkumaina. Kurmis atkal tūliņ zaķim pakaļ dzinis pirmo vagu, par ko esot nopelnījis glītos, melnos samta svārciņus.