7. N.Tabine Latgalē vispārīgi.

Kad Dīvs pavēlēja dzeivnīkim upi rakt, tad vysi saskrēja un stuoja pi dorba, un kad dorbs beja beigts, Dīvs atguoja tuo apsavārtu un struodnīku atolguotu. Vysi upes racēji beja nūstuojuši rindā, uz vysim beja dorba zeimes un tikai vīns putniņš, vuolyudze, lakstēja pa kūku zorim un dzīdoja. Dorba zeimes uz tuos nabeja.

Dīvs prasīja, kuodēļ naguojuse ar cytim struoduot?

Vuolyudze atbildēja: "Man baile beja, ka dyunī nasazīst skaistu svuorku, kurus tu man, Dīviņ, devi."

Tad Dīvs atbildēja: "Kai radzu, tī skaisti svuorki tev vairuok uz ļaunu na uz lobu. Paturi sovus svuorkus, bet par struopi tev nabyus dzert upes yudiņa un vīnīgi ar rosu nu kūku lapiņām tu remdēsi sluopes."