12. Fr.Mūrnieks Lejas pagasta Kurmjos, Brīvzemnieka kr. LP, VII, II, 50, 1c.

Kad zvēriem un putniem nebija ko dzert, tad visi sarunājās rakt upi. Zaķis lēca pa priekšu, upei robežas rādīdams, suns tam no pakaļas robežu nosprauzdams, lūk tādēļ arī upe tāda līkumaiņa, jo zaķis neiet taisni, bet līkumu līkumiern. Cūka nospraustās vietās uzmeta kupicas, lauva uzņēmās par darba rīkotāju. Tā visi svīda rakdami.

Tikai lija vien nebija pie kopdarba, tā atteica, viņa varot padzerties no rasas, kas uz apšu lapām. Tad citi biedri, uz liju skaudību turēdami, pavēlēja apšu lapām drebēt un ja viņas nedrebēšot, tad par visiem kopā ņemšot apsi ar visām lapām un saknēm noplosīt, izraustīt un pavisam no pasaules iznīdēt. Apsei bija japaklausa un tā viņa dreb vēl šodien.

Bet nu lija brēkdama brēc uz lietu sausā laikā, jo apšu lapas drebētājas visu rasu nodrebina, nav šai kur padzerties.