3. A.Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 166. M. Boehm, Lettisch-liauische Volksmärchen, 29. Dähnhardt, Natursagen I, 281.

Tam šķirstam, uz kura ūdens plūdos cilvēki, lopi, zvēri patvērumu bij atraduši, gadījās nejauši mazs caurumiņš. Visi prātoja kopā, kā caurumiņu aizbāzt. Te pielien čūska un saka: "Ja man pēc ūdens plūdiem dotu to gaļu ēst, kam vissaldākās asinis, tad es aizbāztu caurumiņu ar savu augumu."

Labi. Pēc ūdens plūdiem ods apņēmās to dzīvnieku atrast, kam vissaldākās asinis. Izmeklējās cauru dienu: cilvēkam vislabākās.

Atpakaļ skrienot bezdelīga satiek odu un prasa: "Nu, kam bij vissaldākās?"

"Nevienam tik saldas, kā cilvēkam!"

"Vai tu tā teiksi?"

"Ja!" ods atbild un taisās tālak skriet. Bet bezdelīga, cilvēku žēlodama, norauj odam pusžokli, lai nevarētu pateikt, kam saldās asinis atradis. Ods nu rauga stāstīt, bet vairāk nevar izteikt, kā: "Dziņ, dziņ!" Visi brīnās, kas tā par valodu. Te gadās bezdelīga un saka: "Es saprotu, ko viņš grib teikt."

"Nu, ko tad?" čūska ziņkārīgi prasa.

"Viņš grib teikt, ka vardei vassaldākās asinis!"

Čūska, to dzirdēdama, saskaistas un kampj bezdelīgu; bet kampiens neizdodas: bezdelīgai tik izraujas astes vidus. No tā laika cilvēki bezdelīgu mīlē un pieņem savā paspārnē; bet čūsku ienīst un dzenā.