4. J.Ozols Sērenē, Brīvzemnieka kr. ,LP, VII, II, 50, 1, 6b.

Noāss, ūdens plūdu šķirstu taisīdams, aizsūtīja savu kalpu uz mežu pec divi kokiem. Kalps, kokus izrāvis, liek pa pleciem un nes uz mājām. Te Noāss redz: uz viena koka tup velns virsū. Nu viņš mudīgi liek kalpam to nosviest un otru vienu pašu nest uz mājām. Pārnesa, nolika uz akmeņa bluķa un sāka apstrādāt koku. (Toreiz, kad vēl akmenim vārda nezināja, tas bija mīksts).

Viņš taisni no šā koka taisīja šķirstam slēģus un tēsa viņu, no galotnes sākdams uz rezgali iedams. Bet galotne bija ļoti zaraina un viņam cērtot izspruka tas vārds: "Ciets, kā akmens!"

Līdz to izteica, akmens palika ciets, kāds viņš šo baltu dienu ir. Bet to nezinādams, Noāss cērt tikai tāļāk, kamēr neviļot cirvim zobi ieskrien akmenī un izlūzt. Cirvim zobi izlūza, slēģi palika netaisīti. Bet kā nu logu aiztaisīt. Vaļā atstāt nevar.

Te čūska iesakās: "Ja pēc ūdens plūdiem dosi man tās gardākās asinis dzert, tad es logu aiztaisīšu."

Neko darīt, bija jāapsola. Nu čūska saritinajās logā kā desa un tā ūdens netika iekšā. Pēc ūdens plūdiem čūskai vajadzēja saņemt savu maksu. Bet kā nu izzināt, kam ir tās gardākās asinis? Nosprieda, ka odam jaizmeklē.

Kad ods visuvisādas asinis bija dzēris, tas steidzās ar ziņu. Bet bezdelīga aizšāvās pirmā pretīm: "Nu, kam esot tās gardākās asinis?"

"Cilvēkam!" atteica ods.

"Vai tu patiesi mūsu labdari nodosi?"

"Nevaru līdzēt, taisnība jāsaka."

Bet bezdelīga, to dzirdēdama, izrāva odam mēli, lai nedabūtu cilvēku nodot. Kad nu odam vajadzēja stāstīt, kam ir gardākās asinis, tas vairāk nevarēja pateikt, kā tik: "Zī,zī, zī!"

Neviens nesaprata, ko bezmēlis īdēja. Bet bezdelīga sacīja: "Ods no gardajām asinīm apreibis! Šurp skrienot, kamēr kautcik vēl bija skaidrā prātā, viņš man teica, ka vardei esot gardākās asinis."

Labi! palika, kā bezdelīga sacījusi. Bet čūska, labi noprazdama, ka bezdelīga melo, dusmās metās melkulei virsū, lai aprītu. Tomēr bezdelīga izmanījās: uzšāvas gaisā, tā kā čūska tikai asti izrāva, divi spalvas vien atlika.

Par šo labumu cilvēks atvēlē bezdelīgai dzīvot māju paspārnē.