5. J.Treimanis Kroņa Bērzniekos, JKr. V. LP, VII, II,50, 1, 6c.

Lietus gāzās kā ar spaiņiem dienu un nakti, parplūda koki un kalni; bet Noāsa šķirsts pludinājās jau nedēļām. Lietus apstājās, saulīte sāka spīdēt un Noāsam dīga cerība: viņš padevās Dieva žēlastībai.

Visi radījumi uzturējās mierīgi; bet čūska bija kāra un šņāca vienumēr, lai dodot ēst! Noāss viņu gan mierināja, sacīdams: "Pagaidi, pagaidi!" aizrādīdams, ka jau nāks arī viņas laiks, tomēr tas daudz nelīdzēja.

Čūskas spiests, Noāss izlaida balodi, bet balodis atgriezās atpakaļ, rādīdams, ka vēl neatradis sausas vietas, kur nomesties. Čūska, miera traucētāja, uzbudinājās, jo dienas, jo vairāk; solījās aprīt citus radījumus, ja nedošot ēst.

Noāss izlaida atkal pēc kādām dienām bezdelīgu, bet čūska kā traka, kampa ar joni pēc viņas, tomēr iekampa tikai astē, izrāva robu, ka spalvas vien noputēja. No tā laika ir robs astē visām bezdelīgām.