8. Kalniņu Reinis Balsī 1889, g. Nr. 14. LP, VII, II, 50, 5.

Kad Dievs beidzis radīt pasauli ar dzīvniekiem, tad sūtījis lapsu, lai izmeklējot, kuram dzīvniekam visviltīgākā daba. Pārnākusi, lapsa stāstījusi: cilvēkam esot visviltīgākā daba. Bet bezdelīga, uz zara tupēdama, atteikusi, ka čūskai esot visviltīgākā daba.

Lapsa saskaitusies, kampusi bezdelīgu un izrāvusi astei lielu robu. Dievs, klausīdamies bezdelīgu, sācis pats izmeklēt un atradis, ka čūskai tiešām visviltīgākā daba.

Cilvēks priecājies, ka bezdelīga viņu Dieva priekšā attaisnojusi un aiz pateicības atļāvis tai dzīvot pie saviem dzīvokļiem. Turpretīm čūska lādēdama noteikusi, ka bezdelīgai nu ar dabas jaukumiem vaits neesot nekādas daļas: lai vairs nekad nemetoties uz zaļiem zariem, nedz taisot no tiem sev perekļus.

Tamdēļ bezdelīgas uzturoties pie cilvēku dzīvokļiem, bet uz zaļiem zariem nemetoties. Bet Dievs atvēlēja cilvēkam uzskatīt no tā laika čūsku par visviltīgāko kustoni.