3. Fr. Brīvzemnieka krājumā.

Vecos laikos koki bija dzīvi tāpat kā cilvēki. Ja kāds gāja mežā malkas cirst, tad katrs koks lūdzās, lai viņu necērtot. Līkais koks lūdza cirtēju, lai ejot pie taisnā: "Līks koks jau nekam neder."

Taisnais atkal lūdza cirtēju, lai cērtot labāk līko koku: "Es jau vēl varu ilgi dzīvot un izaugt daudz lielāks, bet līkais koks drīz sapūs."

Tā nu lūdzās katrs koks. Malkas cirtējam vajadzēja būt īsti cietsirdīgam cilvēkam, lai varētu nocirst kādu koku. Kokiem toreiz tecēja arī asinis kā visiem dzīviem radījumiem. Uz karu koki pārliecās par ceļu.