Osis.

1. A.Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā. LP, I, 164.

Pavasaris bija jau ceļā. Siltā Saules māmuliņa nosvīdusi strādāja, aizdzīdama auksto ziemu un bagātīgi apveltīdama vaiņadziņiem zilo vizbulīti, čakaraino pureni, kā arī citas agrās puķītes. Koki, redzēdami puķītes tā pošamies un rīkojamies, savā starpā norunāja, drīzi jo drīzi arī kādas veltes no mīļās Saules mamuliņas izlūgties, lai varētu līdz ar puķītēm drēbēs tērpties.

Saule paklausīja koku lūgšanu un dāvināja ikvienam pa zaļai drānai, pieteikdama, lai katrs dāvāto drānu, pirms apvilcis, izaužot un izrakstot pēc savas patikšanas.

Liepa, čakla meita būdama, jau otrā dienā apvilka zaļo zīža deķi, izauzdama savas lapas siržu izskatā. Smuidrais bērzs, redzēdams liepu tik jauki greznotu, ari sāka savas lapas siržu izskatā aust, jo cerēja tādā vīzē naigās meitiņas sirdi iemantot. Bet kādas bēdas pārņema berzu, kad liepa beidzot izstāstīja, ka nemīlot vis viņu, bet stipro ozolu. Bērzs savās bēdās nezināja cita nekā darīt, kā tikai žēli raudāt un tā tas raud vēl tagad katru pavasaru. Cilvēki nosaukuši viņa asaras par sulām.

Drīz bija visi koki zaļos svārkos tērpušies; tik osis vien vēl stāvēja pliks un kails. Kad citi koki jautāja, kādēļ neapģērbjoties, tad šis it bēdīgs atbildēja: "Esmu neredzīgs! un tādēļ nezināju, vai ziemelis patiesībā ir projām jeb ne, jo baidos, ka bezkauņa nesaplosa dāvinatās svētku drēbes."

Tagad osis, citu pamudināts, gan sāka rosīgi un ātri plaukt, bet lapas steidzoties palika ļoti nepilnas un kantotas. Kad citi koki smējās par viņa ērmīgo apģērbu, tad šis neatteica nekā, bet nokaunējies apņēmās rudenī pie citiem brāļiem laikāki apvaicāties, lai atkal nepaliktu beidzamais pie svētku drēbju nolikšanas. Tā arī notika. Tikko ziemelis aukstāki sāka pūst, te osis jau jautāt jautāja: "Kaimiņ! vai rudenis jau klāt?"

Zināt dabūjis, ka tepat esot jau aiz vārtiem, tas birr! birr! birr! nobira pirmais. Viņu tādēļ vēl šodien sauc par aklo koku.

Piezīme. Šī pasaka liekas būt drusku mākslīgi pārstrādāta. P.Š.