2. Alfreds, "Pasakas" Rīgā 1803, 10.

Pavasaris jau klāt, koki un krūmiņi rotājas ar skaistām lapiņām un košiem ziediem.

Tikai osis vien vēl stāvēja tāds pats pliks un kails, kā aukstajā ziemā bija bijis. Dievs tam bija atrāvis acu gaišumu un nabadziņš ne jausin nejausa no tā, ka pavasaris bija atnācis visus aplaimot.

Kad bērzs jau sen bija savas sirdsveidīgās, smalki krokotas lapiņas izaudis un arī ozols savas košās robainītes izgatavojis, tad tie vaicāja osi, kāpēc šis sev svētku uzvalka negādājot? Osis brīnīdamies jautāja: "Vai jau pavasaris ir atnācis?"

"Pavasaris jau sen klāt," citi koki tam atteica."

Osis nu ar lielu steigšanu ķērās pie svētku uzvalka, lapu izgatavošanas; bet ātri steidzot, lapas netika gludas un skaistas, bet stūru stūriem, ar lieliem dziļiem ierobiem.

Rudenī, kad jau ziemelis sāka pūst, osis vaicāja citus kokus: "Vai drīz būs rudens?"

"Tas jau ir patlaban klāt," kļuva atbildēts.

Osis, to dzirdēdams un negribēdams citiem par apsmieklu atkal pēdējais palikt, nobirdināja savas lapas uz reizi. Citi koki vēl bija pilnā zaļumā, bet, aklais osis jau stāvēja pliks un kails un ziemelis pa viņa zariem varēja svabadi trakot un plosīties.