J. Bankins Aizkrauklē. "Šis un tas" II, Jelgavā 1875, 13.

Dārzā auga dārznieka potēta, kopta un tīrīta ābele. Tās zari bija ar āboliem gluži pilli, un tāpēc noliekušies uz zemi, gandrīz ikkatram, tos uzskatot, uznāca kārums.

Turpat dārza malā stāvēja kāda meža ābele, kas bija gluži ar sūnām apaugusi, un uz viņas zariem bija mazi, nesmuki un niecīgi āboliņi.

"Vai tev kauna nav," kādu reizu meža ābele prasīja dārza ābelei, "ka tu dārzniekam ļaujies aizkart un zarus nogriezt? Skaties uz mani! Es paceļu savus zarus uz debesīm, un neviens nedrīkst aizkart manus ābolus."

"Tava taisnība," dārza ābele atbildēja; "tāpēc manus augļus cilvēki bauda un cienī, bet tavi āboli der tikai cūkām par barību."

Meža ābele no liela kauna nemaz vairs nedrīkstēja paskatīties uz dārza ābeli. Tā gan vēlējās tikt dārzā iekšā un palikt par dārza ābeli, bet nevarēja neko darīt; tai bija jāpaliek turpat ārpus sētas un jānoskatās ar žēlabām vēl dažus gadus uz skaisto dārza ābeli.

Piezīme. Šī pasaka gan izklausās kā grāmatu fābula, bet ir tomēr ievietota īsto tautas tradiciju starpā. P.Š.