1. P.Kunstmanis Līvbērzē. LP, V, 80.

Veca peka auga ozola celma tuvumā. Taisni turpat celmam izlīda jauna ozoliņa atvasa. Bet peka lepnumā viņu bargi nopaļāja: "Tāds tievs nabadziņš nekaunas man, vecai sievai, gandrīz galvā sēsties! Nevarēja citur pūt?"

"Audz, audz!" ozoliņš lēnā garā atbild, "ja tev pietrūks rūmes, tad jau pavirzīšos tālāk."

Te trešā dienā vecā peka jau kunkst: "Vai kā man galva gurst, ozoliņ mīļais!"

Bet ozoliņš atbild: "Nekunksti, nekunksti, vēl jau rūmes bija."

Un tai pašā dienā peka nolaida galvu un apvēlās.

"Te nu bija tava lepnība!" ozoliņš nodomāja.