P.Š, no sava tēva-tēva Raunā.

Ozols reiz lielījies, ka viņam neviena vētra nekā nevarot darīt, un apsmēš niedres, ka tās no katra vēja lokoties. Niedres tik noklausīšās un nekā neatbildēšas. Vēlāku sacēlusies liela vētra, tā ka visi koki locīšies un niedres noliekušās līdz paši zemi, tik ozols vēl turējies pretī. Pēdīgi vētra pūtusi vēl stiprāki un izlauzusi ozolu ar visām saknēm. Tā nu ozols bīš pagalam, bet niedres pēc vētras akar uzcēlušās un augušas pa vecam.

Piezīme. Šī pazīstamā Aisōpa pasaka būs laikam nākusi no grāmatām (sal. C.R.Girgensons, Stāsti, pasakas, dziesmas un mīklas. Jelgavā 1860, 47, l.p. Ozols un niedru krūms), lai gan arī tautas dziesmās (LD. 2799) ir teikts, ka ozols lielījies, kamēr vētra viņu nolauzusi.

Ozoliņš lielījās
Saulei saknes nerādīt;
Vētra lauza ozoliņu,
Saule sakni balināja.