1. A. 300. Rkr. III, 100. l. p. LP, VII, II, 22, 2. 3. AŠ, 96k.

Vecam zaldātam gadījās reiz, ar draugiem satiekoties, stipri iedzerties, ka vairs tanī vakarā nespēja uz kazarmu aiziet, bet palika ceļmalā guļot. Par to nu nekāda liela nelaime nebūtu bijusi, jo bija silts vasaras laiks, ja rītā agri nebūtu uz smatru jāiet. Nabaga zaldātiņš, rītā agri pamodies, steidzās uz māju, bet atrada, ka citi biedri pie darba aizgājuši, un nu zināja gan, kāda pirts gaidāma. Nelaimīgais savās bēdās staigāja gar jūrmalu un nezināja, ko darīt: Vai jūrā nāvi meklēt, jeb pie palkavnieka iet un savu sodu saņemt. Pēdīgi viņš apņēmās pie palkavnieka iet, lai tur ietu kā iedams.

Pa ceļu ejot, tas satika zemnieku, kas veda govi uz tirgu. "Cik maksā tā govs?" zaldāts vaicāja. "Desmit rubļu!" zemnieks atbildēja.

Zaldāts, turīgs vīrs būdams, nopirka šo govi ar to nodomu saviem biedriem atdot, lai tie no tās sev labu magariču sataisa un par savu nelaimīgo biedru Dievu lūdz. Tā nu zaldāts, govi pie rokas vezdams, devās uz kazarmu. Bet netālu no tā ieraudzīja vecu vīriņu ar divi suņiem pretim nākam. Tas vecais vīriņš sacīja: "Pārdod man to govi!"

Zaldāts atbildēja: „Ne par kādu naudu govs tev nedodu. Es viņu pirku, lai mani biedri no tās sev magariču sataisa un par mani, kas esmu nelaimīgs, Dievu lūdz."

Uz to vecais vīriņš atbildēja: "Par to, ka Dievu neesi aizmirsis, Dievs arī tevi nav aizmirsis. Dod man to govi un es tev došu šos suņus. Šie suņi ir ļoti gudri un paklausīgi, viņi tevi darīs laimīgu, ja tik tu viņus uzticīgi mīlēsi un kopsi. Šos suņus sauc vienu par Turi, otru par Velci. Tev jāguļ ar Turi un Velci vienā gultā kopā, no viena trauka jāēd un jādzer, un neviena acumirkļa no tiem nav jāšķiras. Un ja tev dažreiz vairāk pie rokas nav, kā tikai viens vienīgs zirņu graudiņš, tad arī tas tev būs ar viņiem kopā jādala. Ja tu to darīsi, tad būsi vislaimīgākais pasaulē."

Zaldāts, nekā daudz nedomādams, salīga ar vecīti; vecītis saņēma govi, zaldāts suņus. Pēc salīgšanas vecītis sacīja uz zaldātu: "Ej gar jūrmalu vien, arvienu uz priekšu, kamēr ieraudzīsi pilsētu ar augstiem torņiem, no kuras netālu turpat jūrmala, kur tev garām jāiet, ir traktieris. Šinī traktierī ej iekšā un klausies, ko ļaudis tur runā. Trīs laimes tev būs priekšā, no šām nevienas nepieņem, bet ceturtās nepalaid! Ar Dievu, staigā laimīgs!"

Zaldāts no vecīša šķīrās un gāja ar saviem suņiem Turi un Velci, kā vecītis bija pavēlējis, arvienu gar jūrmalu uz priekšu, kamēr sasniedza to traktieri, kurā vecītis bija pavēlējis iekšā iet.

Še iegājis, pastellēja maltīti par rubli, sevim, Turim un Velcim kopā. Kamēr taisīja maltīti, zaldāts apskatīja traktieri. Bet kāds brīnums tam bija, ieraugot visus ļaudis, tiklab tos, kas traktierī, kā arī tos, kas pa lielceļu garām gāja, trūvju drēbēs un ļoti bēdīgus. Zaldāts, piegājis kādam traktiera sulainim, vaicāja: "Kas tad jums šodien par bēdām, ka visi trūvē un bēdājas?"

Traktiera sulainis atbildēja: "Mūsu zemes galvas pilsētai katrā gadā jādod viena meita ļaunajam garam, citādi viņš visu pilsētu ievilktu zemes dibenā. Šo dāvanu, ko paģēr ļaunais gars, izmeklē lozēdami, un izmeklējot nedrīkst nevienas — tiklab ķēniņa, kā arī pirtnieka — meitas trūkt. Šogad nelaimīgais numurs gadījās mūsu ķēniņa meitai, kura šim ir vienīgs bērns. Tādēļ visi tā bēdājas, jo mūsu kroņa mantiniece ir gauži dievbijīga, godīga, žēlsirdīga, kas savus pavalstniekus sirsnīgi mīļo. Šodien viņu vedīs ar karīti, kurai astoņi zirgi būs priekšā, uz ļaunā mājokli un tam nodos."

Zaldāts tā noskuma par tādu nelaimīgās princeses likteni, ka iesākumā ne no vietas nevarēja kustēties; bet drīzi nāca traktiera sulainis un to sauca pie maltītes. Zaldāts apēda maltīti kopā ar suņiem, tā kā vecītis to bija pavēlējis, un nu apņēmās princesi glābt, jeb līdz ar viņu mirt. Tā domādams, viņš steidzās ar saviem suņiem uz galvas pilsētu. Kādas trīs verstis no galvas pilsētas atrada zaldāts lielceļu ar sudraba rubļiem nobruģētu.

„Ak, kas par laimi!" izsaucās zaldāts un sāka rubļus no zemes uzgrābt, bet suņi iesāka uz viņu skatīties un smilkstēt, it kā gribēdami sacīt, lai neņem. Zaldāts iedomājās par tām trim laimēm, ko vecītis tam bija pasludinājis, un aizliedzis saņemt, izmeta visu naudu, ko sagrābis, zemē un gāja uz priekšu.

Versti nogājis, viņš atrada lielceļu ar dukātiem bruģētu, bet gāja šiem tāpat pāri kā rubļiem. Trešā verste bija ar dimantiem bruģēta; pēc šiem gan zaldāta sirds gauži pukstēja, bet pieminēdams vecīša vārdus, viņš nesaņēma neviena graudiņa. Tā nu viņš ar abiem suņiem iegāja pilsētā.

Pašu laiku brauca ķēniņa meita, paša ķēniņa un pilsētas iedzīvotāju pavadīta, uz savu nāves vietu.

Brauca lēni, soļos vien un visi raudāja un vaimanāja. Šiem pavadoņiem pievienojās arī zaldāts ar suņiem. Netālu no ļaunā gara mājas apstājās karīte un laužu pulks. Ķēniņa meitu noveda ar apsietām acim divi augstmaņi uz ļaunā māju; bet zaldāts steidzās papriekšu, iegāja ar saviem suņiem ļaunā gara mājā un paslēpās aizkrāsnē. Pavadoņi iegrūda princesi pa durvim un, pavadoņiem aizejot, durvis ar lielu troksni aizkrita cieti. Nelaimīgai, kurai bija aizsietas acis, izdevās uziet krēslu istabas vidū. Tur tā nosēdās, gaidīdama savu nāvi. Zaldāts, no aizkrāsnes iznācis, tai piegāja klāt un sveicināja. Dzirdēdama zābakus klaudzam un zaldātu sveicinām, nabadzīte domāja, ka pats ļaunais gars jau klātu un tādēļ sacīja: "Rij jau nu vien drīzi nost, ko tik ilgi vēl laizies!"

Zaldāts tai atbildēja: " Es neesmu vis ļaunais gars, bet tāds pats kristīts cilvēks kā tu; esmu nācis tev palīdzēt un tevi glābt. Tādēļ ļauj man tavas acis atraisīt un uzskati mani bez bailēm."

Tikko zaldāt šos vārdus bija izrunājis, atvērās griestos lūka un ļaunais nolaidās istabā. Ļaunais, zaldātu ieraudzīji, teica: Es domāju ka man tikai vienu maltīti vien dos, bet viens vecs krupis arī vēl zakuskai klāt pievests." Uz to zaldāts atbildēja: "Pielūko, ka tu man par zakusku nepaliec, ne es tev."

Ļaunais, to dzirdēdams, atvēra žaunas un gribēja zaldātu tūlin norīt, bet zaldāts uzsauca saviem suņiem: "Turi, Velci, nākat palīgā!"

Acumirklī bija Turis un Velcis no aizkrāsnes laukā un ļaunajam biksēs. Turis turēja un Velcis vilka, tā kā ļaunajam nupat plāni gāja. Ļaunais, nevarēdams vairs izturēt, sāka lūgties un apsolījās, ka nekad vairs nekā no tās pilsētas, kurā princese dzīvo, neprasīšot. Zaldāts paģērēja, lai princesei ļauj iziet papriekšu, tad pats izgāja, un tad pavēlēja ļaunajam, lai ar suņiem nāk ārā. Kad tas bija noticis, tad zaldāts to palaida un ar izglābto princesi devās uz galvaspilsētu. Bet netālu no pilsētas vārtiem ļaunais gars uz staba bija uzrakstījis: "Tiklīdz, kā princese ar savu glābēju pilsētā ieies, es visu pilsētu zemes dibinā ieraušu."

Nu bija gan ko domāt un darbīties, ka caur zaldāta vainu visa pilsēta, un arī ķēniņš un princese neiekristu samaitāšanā. Pēdīgi zaldāts apņēmās it ļauno garu meklēt un pavēlēja princesei vienai pašai uz pilsētu iet; bet priekš šķiršanās zaldāts piekodināja princesei neviena vārda nerunāt, pirms viņš nebūs pārnācis. Tā nu viņi šķīrās. Priecīga, Dievam pateikdama par izglābšanu un bēdīga, Dievu lūgdama, princese gāja uz pilsētu. Pie pilsētas vārtiem to satika kāds ūdens vedējs. Šis princesi pazina un zinādams, ka tā bez glābēja no ļaunā gara nagiem nebūtu sprukusi, paģērēja no tās, lai šo uzdod par savu glābēju. Kad princese nekā neatbildēja, tad šis bendes maiss iemeta princesi ūdenī, draudēdams to noslīcināt.

Kad princese peldēja uz malu, tad šis to atkal grūda ar bomi ūdenī atpakaļ, kamēr princesei vajadzēja apsolīt, ko ūdens vedējs paģērēja. Ūdens vedējs, princesi pie rokas ņēmis, iegāja pilsētā taisni pie ķēniņa, uzdevās par princeses glābēju. Nu ķēniņš tam apsolīja princesi par sievu. Bet kad ķēniņš tam prasīja, kā to glābšanu izdarījis, tad šis nekā lāga nezināja stāstīt. Princese arī nekā nestāstīja, kā tā izglābta no ļaunā gara.

Pēc tam ķēniņš palika domīgs un nezināja, ko iesākt. Pēdīgi ķēniņam labs padoms ienāca prātā; tas nosprieda meitu tikmēr neapprecināt, kamēr tā nebūs izstāstījusi, kā tai izdevies no ļaunā gara tikt vaļā. Zaldāts, no princeses šķīries, gāja pa pasauli apkārt no vienas vietas uz otru, ļauno garu meklēdams. Pagāja seši gadi, ļaunā pēdas neuzgāja. Septītā gadā, pēc princeses izglābšanas, zaldāts gāja gar nabaga būdiņu, no kuras iznāca nabaga meitiņa un zaldātu gauži lūdza, lai ieejot pie viņas, sacīdama: "Mīļais karavīrs! esmu ļoti nabaga bārenīte, man vienai pašai šai mājā jādzīvo, nāc jel mani aplūkot!"

Zaldāts, žēlsirdīgs cilvēks būdams, iegāja pie meitiņas. Bet tikko bija iegājis, te pazuda meitiņa, nabaga būdiņa pārvērtās par lielu, stipru mūra ēku ar trīskārtīgām dzelzs durvim un griestos lūka atvērās, pa kuru ielaidās ļaunais gars un, zaldātam priekšā nostājies, uzbļāva dzelzs zobu rādīdams: "Es tevi tūlīt rīšu nost!"

Zaldāts pārbijies skatījās atpakaļ, bet ieraudzīja, ka suņi ārā palikuši. Nu nabaga zaldātiņam pārgāja drebuļi pār visiem kauliem, jo viņš domāja, ka pēdējā stundiņa būs klāt. Te nu nejauši nelaimīgais uzmeta acis uz savām rokām un ieraudzīja, ka tās ļoti melnas. Tūlīt tam gudrs padoms nāca prātā. Tiklīdz ļaunais gars atplēta rīkli, un gribēja viņu pašā laikā rīt, te zaldāts tam uzbļauj: "To ho, negaļa! Vai tik netīru rīsi? Laid tak drusku nomazgāties, tad pazīsi labāk garšu."

Ļaunajam šis padoms patika, viņš lika zaldātam ūdeni sildīt, deva ziepes krietni nomazgāties. Pa tam ļaunais gars aizgāja projām un zaldāts pūlējās ūdeni sildīdams. Pa to laiku suņi Turis ar Velci plosīja durvis kā traki. Zaldāts manīdams, ka durvis nevarēs suņu zobiem pretim turēties, kūra un atkal dzēsa uguni, lai laiks vilcinātos, kamēr suņi durvis atplēstu, jo durvis bija ļoti stipras. Jau ļaunais gars no augšas kliedza: "Vai būsi gatavs?" Zaldātam jau sāka cerība zust, te mazs putniņš, pie loga pienācis, dziedāja: "Zaldātiņ, zaldātiņ, kurini un dzēs, kurini un dzēs, līdz glābšana nāk, līdz glābšana nāk!"

Zaldāts šo putniņu turēja par Dieva vēstnesi, kas sūtīts viņam par padoma devēju, un tādēļ kūra un dzēsa uguni, nebēdādams par ļauna gara dusmām. Suņi jau bija saplēsuši divējas dzelzu durvis, te ļaunais gars uzsauca: „Mazgājies drīz, lai ir ūdens kāds būdams!"

Nekā ko darīt — zaldātam bija jākāpj vannā un jāmazgājas. Te nu nabaga zaldātiņš mazgājās un kavējās nezinādams, vai vēl savu mīļāko princesi dabūs redzēt, jeb ne. Bet pašā laikā suņi arī trešās durvis atplēsa un ienākuši ielīda aizkrāsnē. Nu zaldāts kāpa drīz vien no vannas ārā, slaucījās un ģērbās, lai drīzāki ar ļauno garu ragos tiktu. Prieka pilnā garā zaldātiņš bija drīz vien apģērbies, kad ļaunais gars trešo reizi uzbļāva: „Vai esi gatavs?" Zaldāts atbildēja: „Es jau sen tevi gaidu!" Nu ļaunais nolaidās zemē, atplēta savu lielo rīkli kā elles vārtus, un izlaida dzelzs zobus kā dakšu zarus, gribēdams savu upuri aprīt. Te zaldāts tam uzsauca: „Dod jel sauju adatu aiznagus iztīrīt!" Ļaunais tam tās pasniedza.

„ Tak vēl pēdīgi vienu pīpi ar dosi!" zaldāts teica. Te ļaunais tam pasniedza savu dimanta tabakas dozi, sacīdams: „Ņem, veco krupi, sapiparojies krietni, lai man gardāka magariča tiek!"

„Es tava magariča!" zaldāts atbļāva, „tagad tu esi manā rokā un esi mana magariča. Turi, Velci!"

Nu salēca Turis ar Velci ļaunajam biksēs un tā sāka plūkāt, ka lupatas vien lēkāja. Ļaunais gan lūdzās, bet jo viņš lūdzās, jo suņi niknāki plēsa. Ļaunais zvērēja, ka mūžam vairs nebūšot tai zemei ne arī pilsētai ko ļauna darīt, bet tas nekā nepalīdzēja, suņi plēsa jo niknāki. Pēdīgi ļaunais gars nokrita bez spēka gar zemi un ļoti gaudošā balsī lūdza: "Lūdzams atlaid mani šoreiz! Prasi, ko gribēdams, bet tikai taupi manu dzīvību!"

Zaldāts atbildēja: "Dod ar savām asinim parakstītu kontraktu, ka tu mūžam vairs pasaulei nekāda ļaunuma nedarīsi, ne arī atļausi kādam no saviem biedriem, lai tie pasaulē kādam radījumam ļauna dara."

Ļaunais nevarēdams nekā glābties, paņēma spalvu no ķešas, iedūra ar to rokā, lai asinis tek, un nu sarakstīja zīmi ar šiem vārdiem: "Es velnu virsnieks, Lucifers, caur šo ar savām asinim sarakstītu zīmi apliecināju, ka nedz es, nedz mani pavalstnieki mūžam nedarīsim ļauna virszemē nevienam radījumam. Lucifers."

Nu zaldāts šo zīmi parādīja suņiem. Suņi redzēdami, ka ļaunā vārdi patiesīgi no sirds nāk, to palaida vaļā. Ļaunais acumirklī pazuda un zaldāts ar suņiem palika viens pats.

Zaldātam bija drīzi vesela gada gājiens līdz galvas pilsētai, tādēļ viņš steidzās acumirklī projām. Par ļaunā gara dimanta tabakas dozi viņš dabūja ļoti daudz naudas un tā tad viņš varēja zirgus un karīti iegādāt un kā lielskungs ātri vien uz priekšu tikt. Akurāt septiņi gadi bija pagājuši no tā laika, kamēr ķēniņa meita bija izglābta no ļaunā gara rīkles, kad zaldāts ienāca taī pašā traktierī, kur priekš septiņiem gadiem ar saviem suņiem bija maltīti turējs. Še daudz kungi bija sapulcējušies, kas ballēja un līksmojās, jo šodien bija princeses izglābšanas diena. Te kāds kungs vēlējās: „Kas man dotu no tā mielasta, ko ķēniņš šodien pusdienā ēdīs?"

Zaldāts uz to sacīja: „Es to jums varu sagādāt." Kungs to netic un solās ar zaldātu derēt, ka zaldāts to nevarot dabūt. Zaldāts gatavs pretī derēt un nu noder uz četrisimti sudraba rubļiem. Pēc derēšanas zaldāts sarakstīja zīmi princesei, lūgdams, lai viņam dodot divas porcijas no ķēniņa pusdienas, un iedeva šo zīmi Turim, pavēlēdams, lai Velcis arī Turim līdzi ejot. Tikko princese Turi un Velci ieraudzīja, skrēja pie tēva, lūdza divas porcijas ēdiena, ko ķēniņš pusdienā ēdis. Ķēniņš paklausīja un nu princese ātrumā sataisīja un iedeva tās porcijas ēdiena suņiem, un tie tās aiznesa zaldātam. Ķēniņš īsti domāja, cits neviens neesot bijis viņa meitas glābējs, kā tik vien tas ūdens vedējs, tādēļ apņēmās drīzumā savu meitu ar ūdens vedēju salaulāt. Acumirklī saaicināja viesus, sūtīja pēc mācītāja un nu turēja visi kopā pusdienas maltīti, ka varētu pēc pusdienas brūtes pāri salaulāt un vakarā priecīgas kāzas svinēt.

Pa tam zaldāts bija paēdis savu pusdienu un nu, saņēmis vinnēto naudu, gāja uz ķēniņa pili. Tur dabūja dzirdēt, ka princese šodien tikšot ar savu glābēju salaulāta. Zaldāts nu steidzās uz pili, bet netika ielaists, jo vaktszaldāts ar lādētu plinti stāvēja kā stabs priekšā un draudēja nošaut, ja ar varu provēšot ieiet. Te nu zaldāts nevarēja vairs dusmas valdīt. Viņš bļāva pilnā kaklā: "Sasodīts kaķis! vai tu paša ķēniņa znotam gribi aizliegt pilī ieiet?"

To sacījis viņš sagrāba vaktszaldātu un ar vienu roku nosvieda to kā spalvu zemē un tad devās pilī taisni paša ķēniņa ēdamā istabā. Bet tavi brīnumi! Princese sēd pie galda un tai līdzās smalki apģērbies kundziņš, kas ar to mīlinājas. Zibeņa ātrumā zaldāts šāvās tam klāt, cirta tam tādu pliķi pa ausi, ka tas kā pelavu maiss nogāzās gar zemi. Nu zaldāts sēdās savai mīļākai līdzās pie galda un šī to apkampusi, iesāka no prieka raudāt. Bet ķēniņš, to redzēdams, ļoti iztrūkās, viņš nevarēja saprast, kas še notiek. Drīzi ķēniņu pārņēma dusmas, viņš pavēlēja zaldātu grābt un cietumā mest; bet princese krita ķēniņam pie kājām, lūgdama, lai dusmas valda, jo šis esot viņas īstenais glābējs. Ķēniņš nu klausījās, ko princese un zaldāts tam stāstīja, tad pavēlēja taī pašā acumirklī zaldātu un princesi salaulāt. Zaldātu iecēla par pirmo ministri, bet ūdens vedēju iebāza mucā, kas no ārpuses uz iekšu piesista ar asām naglām, kā linu suseklis. Mucu palaida no augsta kalna, lai tā veldamās ūdens vedēju viscaur sabakstītu. Tā beidzās šis bendes maiss; bet zaldāts pēc ķēniņa nāves palika par ķēniņu.

Piezīme. Vai pasakā minētais Lucifers būtu bijis tautā pazīstams, ir jāšaubās, tomēr Licepurs jeb Liceporis nav tautas mutei sveši vārdi. P. Š.