2. A. 304. 305. Nameitu Juris no Žaņa Sprūdes Diž-Drogas Pi1eniekos. Jkr. V, II, 64. LP, VII, II, 20, II, 1.

Zaldāti dzēra krogā. Labi sadzērušies tie gāja mājā, bet viens no viņiem pakrita ceļmalā un palika tur guļot. No rīta pamodies, viņš drīzi apķērās, ka nu vairs nebūs labi, un bargs sods viņu gaida. Saplakušu dūšu viņš velkas uz māju. Ceļā satiek viņš zemnieku, kas ved govi pārdot uz pilsētu. Zaldātam šaujas prātā: "Kā būtu, ja es govi pirktu un saviem virsniekiem pārvestu? Vai sods nenāktu vieglāks?"

Šās domas vēl pilni neizdomājis, viņš prasa zemniekam: "Cik gribi par govi?"

Zemnieks atteic: "15 rubļu!"

"Labi", zaldāts saka un samaksā 15 rubļu, tad paņem govi un iet savu ceļu. Viņš satiek vīru, kas ar divi suņiem tam nāk pretim.

"Ā! kas tie par suņiem?"

Viņš tos apbrīno un domā, ka viņa palkavnieks par tiem priecātos. Prasa vīram: "Cik gribi par suņiem? Vīrs atbild: "Mītu savus suņus uz tavu govi, tie ļoti gudri!" Labi. Izmainījuši un vīrs pateicis suņu vārdus, Turi un Velci.

Tad viņi šķiras, viens iet uz vienu, otrs uz otru pusi.

Ejot zaldāts aizmirst savu pulku un nonāk kādā pilsētā, tās iedzīvotāji ir ļoti noskumuši. Viņš prasa, kādēļ tie tā noskumuši'? Viņam atteic: "Kā nu nebūs noskumt? Mūsu ķēniņam jādod velnam katru gadu viena no savām meitām, jo ja to nedarītu, tad velns ķēniņu ar visu pili ierautu ellē."

Zaldāts noiet pie ķēniņa un solās princesi no velna nagiem izglābt; tad viņš dodas jau iepriekš uz zināmo vietu, uz kurieni princese jānoved. Ne ilgi - princesi iestumj iekšā ar aizsietām acim. Velns arī negaida, ienākdams iesaucas: "Ā, man viens vecs krupis vēl uz magaričām.."

Zaldāts sauc tam pretim: "Tu būsi manas magaričas, ne es tavas" un rīda savus suņus, Turi un Velci, uz velnu. Tie arī tūlīt klāt velnam un sāk viņu ģērēt. Velns, nevarēdams karstuma izciest, laida ļekas vaļām un zaldāts pavadīja princesi uz pili. Bet pili vēl neiegājis, viņš redz, ka velns uz pils vārtiem uzrakstījis : "Ja ķēniņš savas meitas nedos, tad pili ieraušu ellē."

Zaldāts uz vietas atvadās no princeses, teikdams : "To gabaliņu varēsit vieni paši noiet; bet nesakait ne vārda, ka jūs izglābu," un iet velnu meklēt.

Pa ceļu iedams, zaldāts nonāk pie vecas būdiņas, kur iznāk vecene, un viņu par dēliņu uzrunādama, uzaicina ienākt apsēsties. Tikko zaldāts kāju pār slieksni pārcēlis, te būdiņa paliek par cietu mūŗa māju ar biezām sienām, trim dzelzs durvim un velns arī klāt, kas saka: "Nu es tevi ēdīšu!"

Zaldāts saka: "Vai tu tādu melnu ēdīsi? Dod labāk ūdeni, lai es to uzsildu un nomazgājos."

Labi. Kāds putniņš pieskrien pie loga un saka: "Kurini un dzēs, vilcini, cik vari."

Zaldāts kurina un dzēš. Pa tam suņi, kas ārā palikuši, izlauž durvis, ienāk pie viņa; bet velns arī klāt un saka: "Vai nu būsi reizi gatavs man par cepeti?"

Zaldāts atteic: "Jau sen uz tevi gaidu, bet lūdzu vēl dod man adatu un savu dimanta tabakas dozi!"

Nu zaldāts uzsauc: "'Turi, Velci!"

Šie nu netaupa vis velna, bet plēš viņu, ko nagi nes. Velns, gandrīz tik pusdzīvs, beigās apsolās nekad vairs neprasīt upuŗu no ķēniņa.

Bet princesei, nabadzītei, bija par šo laiku daudz jācieš. Atvadījusies no zaldāta, viņa satiek ķēniņa ūdens sargu, kas saka: "Es iešu tev līdzi un tu saki ķēniņam, ka es tas, kas tevi izglābis."

Princese gan negrib no tam ne dzirdēt, bet ūdens sargs teic, ka viņa dzīva pili neieies un viņš to noslīcinās, ja nezvērēs ķēniņam teikt, ka viņš viņas glābējs. Princesei bija tas jāapzvēr. Ķēniņš ieraudzīdams savu meitu vēl dzīvu un veselu, ļoti priecājas, dod to viņas glābējam par sievu un izrīko viņiem lieliskas kāzas.

Pašā kāzu dienā pārnāk zaldāts, dzird un redz, kas noticis - iet kāzu namā un tur kŗauj brūtgānam par ausi, ka tas augšpēdu atveļas un vairs neceļas.

Tad atsaucas uz princesi kā liecinieci, ka viņš viņas glābējs, ko princese arī priecīgi apstiprina un, izvilcis velna dimanta tabakas dozi, uzrāda, ka viņš velnu pārvārējis, un tas atsacījies no visiem upuŗiem. Ķēniņš un viesi ir visi priecīgi un apspriež kāzas turpināt.

Kad ķēniņš mira, zaldāts palika viņa vietā par ķēniņu.