Mainīsim!" vecis uzrunā. "

Dievdotajam suņi aplam patīk. "Lai iet!" viņš atbild.

Viņi pārmaina un iet katrs savu ceļu. Gabaliņu pagājis, Dievdotais atminas, ka vecis nav pateicis suņu vārdus.

"Veco tēv!" viņš sauc tam pakaļ, "aizmirsu prasīt, kā suņus sauc."

Vecis atbild : "Ja tev, dēls, klājas gŗūti, tad saki : "Stiprs kā mūris, Ātrs kā domas, Ciets kā tērauds!" un tev būs līdzēts.` Saulei norietot, Dievdotais ar saviem trim suņiem apmaldās

mežā. Iet, iet līdz vēlai naktij, bet kā nevar, tā nevar pajumta uziet. Beidzot viņš redz tālumā uguntiņu spīdam. Iet turp - saburbējusi būda, iekšā veca vecene. "Vai, dēls, kā tu še atkūlies? Man ir divpadsmit dēlu, tie ir visi slepkavas; kad viņi pārnāks, viņi tevi nokaus."

"Rādi tik guļas vietu; iekām tie būs domājuši mani nokaut, būs paši jau izputējuši."

Dievdotais apgulstas pie krāsns. Tikko viņš iemidzis, pārbrauc seši dēli, ka nožvadz vien. "Kas tas tāds?" viņi prasa ienākdami.

Vecene atteic: "Nomaldījies ceļinieks."

Viens izrāvis kumpi (līku zobenu) - Dievdotajam klāt. Šis atmostas. "Lūdzami," viņš saka, "ļaujiet man vēl priekš nāves trīs vārdus izrunāt."

"Runā." "Stiprs kā mūris, Ātrs kā domas, Ciets kā tērauds!"

Suņi no pagultas ārā, saplēš slepkavas. Pēc brīža pārbrauc otri seši. Dievdotais ar saviem suņiem viņiem pretī - miesas gabali vien nošķīst.

Rītu atprasa Dievdotais no vecenes atslēgas. "Tev nenotiks nekas," viņš saka, "tu mani uzņēmi - es ņemšu kādas drānas, daļu no zelta un sudraba un zirgu."

Vecene gan vilcinās dot, bet nekas nelīdz. Apģērbies labākās drānās, piebēris kabatas ar zeltu un sudrabu, paņēmis bik1āko zirgu, viņš aizjāj kā ķēniņš pa mežu. Bet tavu nelaimi! nevar un nevar atrast ceļu, kas izvestu no meža. Viņam atkal jāmaldās. Naktī viņš ierauga tālumā spīguļojam pulka uguņu. Aizjāj, kur ugunis, un atrod krāšņu pi1i. Še saņem to laipni sta1ts kungs, kas ierāda zirgam stalli, pašam guļas vietu un suņus ieslēdz dzelzs būdā. No rīta svešais kungs vadā Dievdoto pa visām malām, rādīdams savu bagātību, stāstīdams, ka viņam esot septiņdesmit vīru, kas visi izsūtīti pie darba. Drīz tie būšot mājā.

Beidzot ieiet abi ģērbkambarī. Laipnais kungs uzvedina drēbes mainīt. Dievdotais mierā. Tiklīdz šis izģērbies, kungs ārā un krapts! Durvis cieti! Dievdotais, slazdos būdams, redz savu dzīvību jau pīķa galā. Pēc kāda laika atveŗ viņa cietuma durvis. "Nāc ārā," laipnais kungs sauc.

Dievdotais redz: abpus durvim ir nostājušies gaŗās rindās kunga kalpi milnām rokās, rindu galā dziļa bedre un bedres vidū karātavu stabs. Dievdotajam jāiet turp.

Dievdotais lūdzas: "Iekām mani nomaitājat, atļaujiet man izrunāt trīs vārdus."

Manis dēļ runā desmit, bet pakārts jau tiksi!" laipnais kungs "

atbild. ;,Stiprs kā mūris, Ātrs kā domas, Ciets kā tērauds!" sauc Dievdotais - un suņi klāt, saplēš slepkavas, ka lupatas vien nokust.

Dievdotais, redzējis kādi briesmu darbi še strādāti, aizjāj, sagrābis daudz naudas. Jāj vienā jāšanā, kamēr nokļūst jūrmalā. Tur uziet savādu būdu ar vienu gultu, vienu galdu, uz kā deg svece. Dievdotais apmetas te pārgulēt. Gultā atlicies, dzird braucēju pie durvim pieturam. Ienāk daiļa sieviete. Abi skatās un brīnās. Dievdotajam sirds vien pukst. Pēdīgi viņš uzsāk valodu: "Kur tu, dailenīt, tik vēlu?"

"Esmu šās zemes ķēniņa meita. Velni spaida par daudz mana tēva valsti. Lai varētu no tiem glābties, atveda mani viņiem par upuri."

"Nebīsties, mīļā, ar tiem iztiksim," tā Dievdotais saka. Abi guļ. Pienāk pusnakts. Velns ar sešām galvām iekšā. "Stiprs kā mūris, Ātrs kā domas, Ciets kā tērauds!" Dievdotais sauc. Velnam kauli vien nograb. "

Vēl neesam glābti," princese saka, "drīz nāks velns ar divpadsmit galvām mūs raudzīt un savu brāli mājā vest."

Nebija ilgi arī - jau nāca otrs : jūra šņāca un kŗāca, viļņi verstim augstu cēlās gaisā, bet Dievdotais gulēdams sauca: "Stiprs kā mūris, Ātrs kā domas, Ciets kā tērauds!" un velns bija beigts.

Rītū atbrauc raudzīt ķēniņa meitas vedējs. Abi iziet ārā, bet suņi paliek istabā guļot. Redzēdams princesi dzīvu un zinā dams Dievdoto viņas glābēju, vedējs tam ar rungu pauks! pa pieri un šis izstiepjas vien.

Vedējs saka uz princesi: "Ja neteiksi tēvam, ka es tevi izglābis, tad arī tevi nositīšu."

Princese saka "Taupi tikai manu dzīvību, darīšu visu." Suņi atmodušies, redz, kas noticis.

"Mūsu kungs beigts!" saka Stiprs kā mūris Ātrajam kā domas - "skrej pa trim ķēniņu valstim, atnes avota ūdeni un zāles!"

"Labi!" šis atteic. Drīzi jo drīzi ir atnests avota ūdens, atnestas zāles. Avota ūdeni iepilina mutē un ar zālēm ierīvē vātis.

Dievdotais ceļas kājās. Visi tagad iet pa pēdām uz ķēniņa pili. Te jau taisās princesei kāzas turēt. Bet viņa, ieraudzījusi Dievdoto, nevar vairs valdīties un atklāj visu tēvam.

Vedējs dabūn to sodu, ko agrāk devis Dievdotajam un Dievdotais dabū ķēniņa meitu. Pēc sievas tēva nāves paliek Dievdotai par ķēniņu un valda līdz ar savu sievu.