Pūķa kāvējs ar suņiem.

 

5. A. 300. E. Kauķis Litenas Ozoliņos. LP, VIII, II, 20, II, 5.

Nolaupītā ķēniņa meita sēdējusi velnam klēpī un liela čūska sargājusi durvis. Bet kamēr čūska gulējusi, ķēniņa meitas glābējs iespraudies iekšā, atņēmis velnam meitu, uzsēdies lapsai, savai palīdzētājai, mugurā, meitu iesēdinājis lapsai astē un tā skrējis mājā. Bet aiz robežas velna zemes lapsa nokususi, arī glābējs bijis nokusis - atgulušies. Tamēr - kur gadījies, kur ne viens ķēniņa zaldāts - pakampis meitu un teicies mājā, ka viņš tās glābējs.

[Kad īstais glābējs pamostas, viņš pierāda zaldāta blēdību. Glābējs nu apprecē savu izglābto ķēniņa meitu, bet zaldāts dabu pelnīto sodu.]