6. A. 300. 304. V. Vīdneris Skrundā, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 125, 4. AŠ, II, 96f.

Vecos laikos vienā pilsētā dzīvojis miesnieks un tam bijis uzticams zellis. Reiz miesnieks iedevis zellim trīssimti naudas gabalu un raidījis uz zemēm lopus uzpirkt. Labi! - zellis gājis. Bet viņam gadījies pa lielu mežu iet un tur saticis vecu vīriņu; tas stāvējis ar melnu suni uz ceļa un vaicājis zellim, kur viņš ejot? "Lopus pirkt!" šis atteicis.

"Ej, niekus, ko tu lopus pirksi? Pērc labāk manu melno suni! Tam ir ļoti labs tikums: ja tu kādreiz nāvē kristu, viņš tevi no nāves modinās; ja tev kādreiz galvu nocirstu, viņš tev galvu pieliks; un kā piedevas šim sunim vēl domu līdz šo plāksteri, tas pievelk visu un savelk visu."

" Labi!" zellis atteica, "manis dēļ - pirkšu arī jūsu suni; bet cik prasat par viņu?"

Trīssimti naudas gabalus!" "

Nu zellis kaulās, kaulās - nevar nokaulēt - dos arī un salīgst. Salīgst, aizmaskā un iet uz mājām atpakaļ. Pāriet, meistars prasa: "Vai daudz lopu sapirki?"

" Kur nu daudz? ! Vairāk ne, kā vienu lopiņu, melnu suni." Meistars sarāj zelli par tik aplamu pircienu, un iedevis citus trīssimti naudas gabalus, raida otrreiz lopus pirkt.

Zellis aiziet; bet mežā tai pašā vietā satiek to pašu vevīti ar citu melnu suni, lai pērkot to lai. Šis suns esot tāds: "Ja tu būtu cietumā, vai pat aiz dzelzs durvim un šo stabulīti tikai pastabulēsi - tūlin viņš pestīs ārā."

Zellis domā: "Lai iet kā iedams, ja suns tāds - pirkšu arī!`` un nopircis.

Pāriet nu mājā meistars prasa: "Vai daudz lopu nopirki?" "Kur nu daudz! Vairāk ne, kā vienu lopiņu. šo melno suni." Meistars, to dzirdēdams paliek dusmīgs un dauza savu zelli bez gala: vai gluži neprātīgs esot, suņus vien pirkdams, vai viņam nauda no debesim krītot tik daudz un kā nekā. Bet labi izsunījis iedeva atkal citus trīssimti naudas gabalus un raidīja vēl trešreiz lopus pirkt; tikai to noteicis, ja vēl šoreiz naudu izšķērdīšot. tad lai savas acis te mājā nerādot.

Labi! - zellis aiziet, apņemdamies nekādā ziņā vairs suņus nepirkt. Bet iet, iet - kā ieiet mežā - satiek to pašu vecīti, lai pērkot vēl to trešo suni, tas tikai esot suns. Kad tikai uzsaucot: pi! - tad kaut tur būtu cik šim apkārt - visi pagalam.

Zellis negrib, negrib pirkt - pēdīgi saspeŗas un nopērk arī. Bet nu vecais saka: "Še piedevām vēl šis zobins līdz! Un nu ievēro labi, kur suņi tek, tur ej pakaļ; kur viņi ierejas, tur ej raudzīt!"

To teicis, vecis iegriezās mežā.; bet suņi sāka tecēt uz priekšu un zellis tiem steidzās pakaļ. Gāja, gāja - piepēži ieklausās: suņi labā attālumā jau ierejas vienreiz. Piesteidzas klāt - šie lielā biezumā izkārpījuši zemi brangā dziļumā un tur apakšā durvis redzamas. Tā viņš pavēl durvis uzlauzt. Kā uzlauž, ierauga gaŗu gaņģi un gaņģa galā durvis uz visām pusēm. Nu pavēl tās atkal uzlauzt - ierauga istabas un istabās daudz mantas un dārgu lietu; bet pašā dibins istabā atrada trīs jaunus sievišķus. Tās, šo ieraudzīdamas, iekliedzas pavisam balsā: "Kur tu esi te gadījies, cilvēks? Bēdz pie laika projām! - Pārnāks mūsu kungi - tie tevi nonāvēs."

Tad zellis vaicāja, kas viņas tādas, un kas tie par kungiem? Meitas atteica: "Mēs esam lielkunga meitas un šie kungi, kaste pārnāks, ir trīs brāļi, kas zog, laupa un slepkavo."

Zellis sacīja: "Nu ja visi zog, laupa, slepkavo, tad teitan nekāda dzīve nava. Vai nevēlaties, lai es jūs aizvācu labāk pie jūsu tēva?"

Tad šīs par to nezin kā pateicās un lūgšus lūdza, ja varot, lai to darot - tēvs pūliņus bagātīgi aizmaksāšot.

Labi. Un turpat kādā sānu alā atradis trīs labus zirgus un stiprus ratus, sakŗāva lielus vezumus ar labāko mantu un aizbrauca ar tām trim meitām projām. Bet tiklīdz izbrauca no apakšzemes alas ārā, satika vienu cilvēku, tas noprasīja, kur šis braucot? "Kur braucu? - Pa ceļu braucu!" zellis atbildēja. Tomēr svešajam tādi joki nepatika - ieklupa zellim krūtīs un būtu vēlējies to miltos saberzt; bet zellis uzsauca savam trešajam sunim: "Pi!" un tā tas aiz apkakles grābdams, nogāza svešo gar zemi un pārkoda rīkli.

Nu brauca bez bēdām atkal tālāk. Pabrauca gabalu, te otrs vīrs, vēl bargāks, atkal krūtīs; bet zellis uzsauca: "Pi!" un suns to lai norēja.

Brauca atkal. Gabalu braukuši, trešais vīrs, tiem diviem brālis un pēc izskata jo varens, uzkrīt šim tik nejauši kā negaiss un aizspiež rīkli, ka nevar sunim ne vārda pateikt, ne pi! izsaukt. Un zellis nedabūja ne apskatīties labi - stiprinieks to bija aizrāvis alā atpakaļ un ieslodzījis cietumā.

Nu, likās, zellim būs gan nāve; bet nekā. Viņš atminas vecīša stabulīti un pastabulē to. Kā pastabulē, tā otrs suns tūlin klāt, izlauž cietuma durvis un palaiž zelli Dieva pasaulē. Zellis paticis sāk iet uz turieni, kur mantas vezumi ar meitām palikuši; bet mazu gabaliņu pagājis, ierauga: lielais stiprinieks brauc ar mantu un meitām uz savu alu atpakaļ. Bet nu zellis uzsauca savam trešam sunim: "Pi!" un suns tad norēja to tāpat kā tos divus brāļus.

Pēc tam viņš grieza mantas vezumu zirgus atpakaļ un aizveda meitas pie lielkunga. Lielskungs, savus zudušos bērnus ieraudzīdams, nezināja pārliecīgā priekā, ko būtu izdarījis ar zelli: piesolīja bezgalīgu mantu, atdeva vienu meitu par sievu, ko neko. Bet zellis aizbildinājās: "Ko es ar naudu apkŗaušos? Man pašam trīs vezumi mantas, un precības domas man vēl jāliek pie malas. - Es tā puslaicīgi nosapņoju, ka mani vēl lielāks darbs gaida, un tad varbūt, ja Dievs dos veselību, kas zin, neapprecēšos."

"Neko darīt - kad nu ne, ne!" lielskungs atteica un noskumis izvadīja ar savām meitām zelli pa vārtiem.

Zellis pārbrauca pie meistara, meistars to sagaidīja ar platām acim, kur to mantu esot grābis?

" Tā un tā!" zellis izstāstīja "lopus nepirku, pirku suņus - ieguvu mantu par tavu naudu. Še nu un dzīvo bez bēdām!"

Meistars, to dzirdēdams, gribēja zellim vai kājas bučot - tik daudz mantas! Un no tās dienas meistars nelika zellim itin nekā darīt: lai tikai ēd un pastaigājas.

Labi! Kas zellim par vajadzību strādāt? - Staigā arī kā muižkungs, rokas sānos iespiedis. Staigāja, staigāja, bet drīzi viņam tādi labumi apnika, ka nekur šauties. Katru vakaru sāka dusmoties pats uz sevi, ka tik gaŗa diena un, ka suņi nemaz neved viņu tālāk, sāka mudīgi vien uz priekšu tecēt un zellis, zināms, tiem pakaļ. Tecēja vienu dienu, otru, trešu - vēl neapstājās; beidzot ietecēja svešā ķēniņa pilsētā un tur tad apstājās nokusuši. Bet viss šis pilsēts bija ļoti skumīgs. Tad zellis vaicā savam māju saimniekam: "Kas te jums par skumjām?"

Tas atbild: "Mums, visam pilsētam lielas bēdas: mūsu ķēniņam viena vienīga meita, tai reiz būs jāsēž ķēniņa goda krēslā un nu šodien viņai, nabadzītei, nāve acu priekšā. To vedīs viņā kalnā pūķim atdot; tas mīt lejā, dobjā ozolā un kā no dobuma nāks ārā, tā meitu aprīs. Ķēniņš - ko tur teikt - priekš gadiem pats arī gandrīz tīšām iegrūda savu bērnu pūķa rīklē; bet kad apdomā, citādi nebija līdzams. Viņam toreiz bija liels kaŗš un kaŗā mūsējus tik briesmīgi spaidīja, ka gribot, negribot bija jāmeklē palīdzība. Tad šis pats pūķis apsolīja mūsu ienaidnieku saārdīt un saārdīja arī, bet ķēniņam bija jāapņemas katru gadu par to pūķim vienu meitu ozolā atdot. Nu, un šimbrīžam pūķis visas citas meitas jau ir apslānījis, nu tikai vienīgā ķēniņa meita atlikusi un tā nu šodien vedama."

To dzirdot, zellis cēlās un klusiņām aizgāja ar saviem suņiem kalnā pie ozola. Noiet - pūķis vēl guļ dobumā itin mierīgi un nemaz šo ne manīt nepamana. Nu zellis ņēma vecīša plāksteri, ap traipīja ozola stumbri visapkārt, ka līp vien, un tad ar suņiem pakāpās dažus soļus atpakaļ kalna malā nogaidīdams, kas te labs izjuks. Ja, ne visai ilgi - pilsētā iesāka zvanīt un ķēniņa kučieris patlaban ved ķēniņa meitu. Atved, noliek pie ozola kalna galā un pats aizmūk, lai pūķis ēd, kas viņam daļas! Bet ķēniņa meita paģība aiz bailēm. Un tūlin arī ozols sāka kustēties un drebēt, pūķis līda no dobuma ārā ar divpadsmit galvām laizīdamies. Bet tiklīdz izlīda, plāksteris viņu pierāva tik cieti pie ozola, kā ne pakustēt. Nu zellis lēca ar vecīša zobinu pūķim klāt un apšķaidīja visas divpadsmit galvas. Bet ķēniņa meita to neredzēja, tā ar vien vēl gulēja paģībusi. Tad zellis atžirdzināja nabadzīti, sacīdams: "Celies! - tas, kas tavu nāvi meklēja, tas pats nāvē kritis !"

Meita, pie pilnas jēgas tikusi, tad krita savam glābējam gar kaklu, noskūpstīja to, iedeva savu zelta gredzenu par mīlestības zīmi un tad abi šķīrās. Meita iekāpa ratos mājā braukt un šis pagāja nokalnā atpūsties pēc tik briesmīgi smagiem cirtieniem. Pūķa galvas bijušas tik sīkstas, ka sviedri aumaļām lijuši, kamēr apcirtis visas.

Un, nolicies garšļauku, viņš tūdalin aizmidzis ar suņiem. Bet kučieris, to manīdams, teicis: "Man vajaga nocirstās pūķa galvas savākt."

Kēniņa meita gan brīnījusies: "Ja tas nevāca, kas viņas nocirtis, ko tad tu vāksi?"

Bet šis ne un ne, kāpj no ratiem, ārā un vāc galvas ratos vienu pēc otras. Un savācis galvas, viņš aiziet otrpus kalna pie aizmigušā glābēja, ka meita to neredz, un nocērt ar to pašu pūķa zobinu gulētājam galvu. Nu, atnācis pie ratiem, tas saka tā: "Ja neteiksi ķēniņam, ka es tevi izglābu, un pūķi nomaitāju, tad tev lai nāve uz vietas."

Ķēniņa meita redz: izlocīties nevar - apsola arī melot.

Nu pārbrauc mājā - ķēniņš bez gala priecīgs, ka meita atpakaļ un - padzirdējis, ka kučieris tās glābējs, nemaz tālāk vairs netirda, tūlin saderina kučieri ar savu meitu.

Tas nu bij tas. Bet nokautais zellis nepalika vis nāves miegā ilgi. Viņa pirmāk pirktais suns tikko atmodās un kungu nedzīvu pamanījis, knaši izvilka viņam no kabatas vecīša plāksteri, aptraipīja pārcirtumu ar to, salika kaklu ar galvu kopā un tūlin pušums sarāvās, ka ne rēta nepalika - zellis bija dzīvs.

Nu viņš pārģērbās lepnākās drānās un steidzās uz ķēniņa pili. Aizgāja tur - ķēniņš jau kāzas kučierim sarīkojis un to vien visiem stāsta, pūķa galvas rādīdams, cik brīnišķīgi labais kučieris viņa meitu izpestījis no nāves. Bet kad ķēniņš arī zellim pūka galvas rādīja, tas sāka brīnīties, kas tās par galvām bez nevienām mēlēm?

Kēniņš apskatās - jā: nav vis mēļu. Nu, kur tās varētu būt? "Kur var būt? - Manā kulē!" zellis pasmejas un parāda visas pūķa mēles. Todien, pūķi kaudāms, vipš bija izgriezis mēles. Nu ķēniņš apmanīja, kas kučieris par viltnieku, un taisījās viņu sodīt; bet kučieris pats priekšlaiku jau pasteidzās pakārties.

Un zellis nu apņēma ķēniņa meitu un dzīvoja kā jau ķēniņš.