Pūķa kāvējs ar suņiem.

7. A. 300. J. Simenovs Dolē. LP, VI, 125, 4. piez. AŠ, 96f. piez.

Māte sūtījusi savu dēlu trīs govis pārdot, un viņš par šīm govim iemijis trīs suņus. [Dēls ar saviem suņiem iet pasaulē, nonāk svešā pilsētā, kur visi ļaudis ir bēdīgi. Tās zemes ķēniņam ir jāatdod sava vienīgā meita velniem.] Kādā kalnā tur dzīvojuši trīs velni: viens ar trim, otrs ar sešām un trešais ar deviņām galvām, un dēls tos triju dienu laikā pārvarējis.

[Kučērs, kas vedis ķēniņa meitu pūķim, izdevies par glābēju un ķēniņš viņam jau gribējis atdot izglābto meitu par sievu. Beidzamā brīdī ieradies īstais glābējs, kas nu apprecē ķēniņa meitu, kamēr blēdīgais kučērs tiek nosodīts.]

Pēc kāzām tie trīs vecīša suņi pavēlējuši dēlam, lai viņus tai pašā velna kalnā ar savu zobinu noduŗ. Šis tad paklājis baltu palagu un nodūris, ietīdams visus trīs palagā. Nu gājis pēc šķipeles un gribējis suņus aprakt; bet kamēr atnācis, suņi palagā bija jau pārvērtušies par pelniem.