8. A. 725. 300. A. Treimanis 1862. Leišos, A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 125, 1. AŠ, II,96i.

Vienam kungam bijis dēls. Un tas sapņojis, ka saule un mēness vienas zvaigznes priekšā paklanījušies. Rītā stāstījis savu sapni tēvam un mātei; tēvs teicis: "Ko tas lai nozīmē? Liekas, ka man ar māti vēl būs jāklanās tavā priekšā!"

Un dusmās par tādu nepiedodamu augstprātību, nezinājis ko darīt - gribējis dēlu vai nokaut. Bet māte divi dienas paslēpusi šo rijā: Trešā dienā izcepusi karašas, iedevusi raibu govi līdz un pamācījusi, lai labāk ejot projām no tēva vaiga.

Dēls ar karašām un, govi aizgājis pa mežiem, pa pļavām raudādams. Gājis, gājis - sastapis vecu vīriņu ar trim suņiem. Vecais prasījis: " Mans dēls, kāpēc tu raudi?"

Tā un tā - šis izstāstījis visu notikumu.

Tad vecītis teicis: "Dod man savu raibo govi un ņem tu manus trīs suņus! Suņi visu darīs, visu tev pienesīs, ko vien tu vēlēsies."

Labi. Izmainījuši un nu aizgājis ar vecīša suņiem pa meža ceļu. Pagājis labu gabalu, atradis pilsētu ar mūŗiem un dzelzvārtiem. Gribējis vārtus atvērt, bet bijuši aizslēgti cieti jo cieti. Nu licis suņiem viņus uzlauzt. Tie uzlauzuši. Iegājis pilsētā, sastapis vecu sieviņu. Tā teikusi: "Mans dēls, kur tu esi ienācis Jo še dzīvo slepkavi."

"Lai nu lai!" šis atteicis. "vai tad Dievs nu nelīdzēs iztikt?`'

Un tā nu iegājis namā, apsēdies - sieviņa devusi ēst viņam pašam un suņiem. Bet suņi neēduši, tie zinājuši, ka ēdienam nāves zāles klāt. Dēls redzēdams, ka suņi neēd, arī neēdis.

Pa tām starpām pārnākuši slepkavi, divpadsmit gabali ; tie prasījuši dēlam, vai nevarot par 30 daldeŗiem savus suņus viņiem pārdot? Šis domājis: "Ko es varu tiepties?" - atsacījis; "Kāpēc nē?"

"Labi!" slepkavas teikuši, "tad nāc mums līdz, lai mēs aizmaksājam."

Slepkavi nopirktos suņus pametuši istabā uu dēlu ieveduši pirmā naudas istabā - tur bijusi vaŗa nauda vien; tad veduši otrā naudas istabā - tur bijusi sudraba nauda; beidzot ieveduši trešā naudas istabā - tur bijusi zelta nauda, aiz naudas klucis ar platcirvi, aiz kluča daudz cilvēku pa zemi, daudz dzīvu ci1vēku pie sienas pieklēptu (pieslēgtu?). Tad slepkavi arī dēlam teikuši: "Redzi, arī tavs gals te nu ir ! "

Bet viņš lūdzies, lai vēlot priekš nāves taču vēl trīsreiz tēvreizi noskaitīt. Šie iesmējušies: "To tu vari, ja patīk, simtreiz skaitīt, tas visu vienlīdz daudz!"

Nu viņš izskaitījis vienreiz - iesvilpies; izskaitījis otrreiz iesvilpies. Suņi, svilpienus padzirdējuši, jau izcēluši ausis istabā; bet slepkavi teikuši: "Ko te svilpo? Nu ir diezgan skaitīts."

Viņš atsacījis: "Trīsreiz man vēlējāt un trīsreiz katram cilvēkam brīv savu Dievu pielūgt, ko ved pazudināt."

Šie atteikuši: "Nu, tad skaiti arī!"

Viņš skaitījis un iesvilpies trešo reizi. Kā iesvilpies trešo reizi, tā suņi ar joni mūŗiem cauri - mūŗi sagāzušies un slepkavām nu klājies plāni, saplosījuši visus divpadsmit.

Tad dēls vaicājis tiem, kas pie sienas bijuši pieklēpti: "Kāpēc jūs tā esit pieklēpti?"

Viņi atbildējuši: "Tai vecai sieviņai ir tāda veca tabakas doze, ar ko mūs pieklēpa; jo kad viņa uz kādu cilvēku caur dozi pūš, tad tas cilvēks tūlin pie zemes pielīp."

Dēls apžēlojies par pieklēptiem, licis suņiem visus no sienas atraut nost, palaidis vajā. Bet turpat iepretim vēl bijušas vienas durvis aizslēgtas; licis tās suņiem uzlauzt - tur bijis iekšā jauns sievišķis ar it nobālējušu vaigu. Vaicājis tai : "Kāpēc tu te esi ieslēgta?"

Viņa atbildējusi: "Ja, slepkavi mani gulīšu mātei nozaguši un te ieslēguši sevim par brūti."

Nu palaidis arī meitu vaļā un tad ar suņiem iegājis pie vecās sieviņas, lai atdodot to un to tabakas dozi! Vecene devusi gan dozi, bet tā nebijusi īstā, tādēļ teicis: "Dod to otru!"

Viņa sacījusi; "Jā, kad es jums to otru došu, tad jūs mani piepūtīsiet pie sienas."

Dēls atteicis: "Tad nepūtīšū nē!"

Nu viņa izvilkusi dozi un iedevusi. Viņš paņēmis dozi un sacījis: "Nu es gribu redzēt, vai tā būs tiesa, vai nē!" un pūtis dozei cauri uz veceni - vecene tūlin pielipusi pie sienas.

Veceni atstājis, iegājis naudas kambaros, paņēmies savu tiesu naudas un steidzies projām. Iedams nogājis pie jūŗas - tur dzirdējis, ka jūŗā viens kliedzis, lai apžēlojoties par viņu, viņš slīkstot. Kliedzējs bijis viens ķēniņš. Izkliedzies labu brīdi - neviens neradies palīgā. - Kas tad skries ūdenī, ja nava laivas, vai kas pie rokas? Beidzot kliedzējs izsamisis iesaucies: "No Dieva nevaru žēlastību sagaidīt. - Kaut jele pats velns par mani tad apžēlotos!"

Un tiklīdz kliedzējs to izteicis, tūlin gadījies smalks kungs zīda drēbēs, ka čabējis viens, un steidzies, pa ūdens virsu iedams, slīcējam klāt. Aizgājis, bet tūdaļ neglābis vis - teicis : "Ja tu man savu jaunāko meitu gribi dot, tad tevi izglābšu."

Gan negribējis nemaz, nemaz apsolīt; bet ko nedienā taču iesāksi? Apsolījis arī rītu pulksten septiņos savu jaunāko meitu pārvest pār jūŗu velnam. Tas tas glābējs bijis. Velns tad glābis ķēniņu, bet glābdams vēl prasījis, lai dodot viņam kādu zīmi, ka rītu meitas pārvedējam parādīt, ja negribētu varbūt ticēt, ka viņš tas īstais, kam meita atdodama. Ķēniņš norakstījis zīmi, atdevis velnam. Velns zīmi pielipinājis pie plaukstas un aizgājis.

Bet kunga dēls noskatījies, ka velns aiz liela, liela akmeņa pazudis. Ko viņš darījis? Tūlin pie akmeņa projām, sakūris briesmīgu uguni un sildījies cauru nakti. Velns sutis, sutis apakšā no rīta nevarējis ciest - izskrējis laukā, atslējies pie akmeņa, smagi nopūties un prasījis: "Ko tu te dari?"

Atteicis velnam; "Nerājies, brālīti, nerājies! Tāds tu ceļa vīrs, tāds es - atpūtīsimies, apsildīsimies! Še arī, vai nevēlies tabaku nošņaukties?"

Velns paņēmis tabakas dozi un piebāzis abas nāsis tabakas pilnas. Bet kamēr velns tur šņaucis, dēls izrāvis otru vecenes dozi, pūtis labi pastipri tai cauri un piepūtis velnu pie akmeņa, ka ne pakustēt. Velns gan saucis : "Laid mani vaļā, laid mani vaļā! `

Bet dēls smējies: "Vai, brālīti, vai es tevi turu?"

Vēl otrreiz velns saucis: "Laid mani vaļā!" Bet dēls licis saviem suņiem atplēst ķēniņa zīmi velnam no plaukstas un lielo akmeni izkustināt no zemes, lai tad skrienot ar visu akmeni, ja spējot. Un patiesi, velns pacēlies ar visu akmeni un skrējis, galu ņemdams. Skrējis, skrējis - ieskrējis elles dibinā un no smagā kritiena visus citus velnus apsitis; tikai viens vienīgs kaktiņā laimīgi paglābies. Tas smējies par to velnu, kam lielais akmens bijis mugurā, sacīdams: "Kad es ietu, es ķēniņa meitu pārvestu bez nevienas akmeņa klizmas!"

Šis saskaities: "Tad ej un pārved viņu, ja tik manīgs teicies!" Labi - gājis.

Bet kunga dēls atkal bija sakūris uguni pie lielas egles. Otrs velns, ātri steigdamies nemaz labi neapskatījies, uzskrējis eglei virsū un brīnījies: "Ko tu te dari?"

Dēls mierinājis: "Nerājies, brālīti, nerājies! Tāds tu ceļa vīrs, tāds es - atpūtīsimies, apsildīsimies! Še arī, vai nevēlies tabaku nošņaukties?"

Šis paņēmis tabakas dozi un piebāzis abas nāsis tabakas pilnas. Bet kamēr velns tur šņaucis, dēls izrāvis otru vecenes dozi pūtis labi pastipri tai cauri un piepūtis otru velnu pie egles. Velns gan saucis: "Laid mani vajā, laid vaļā!"

Bet dēls smējies: "Vai, brālīti, vai es tevi turu?"

Vēl otrreiz šis saucis, lai laižot vaļā; tad dēls pavēlējis saviem suņiem egli ar visām saknēm izraut, lai nu skrienot, ja varot!

Velns pacēlies ar egli un skrējis kā ērms uz elli; bet elles vārti bijuši par šauru: egle iekārusies ar visu velnu, ka ne vairs uz priekšu, ne atpakaļ.

Bet dēls nu tūlin steidzies uz jūŗu. "Vai nevedīs drīzi ķēniņa meitu?" viņš domājis. Aizgājis malā, ja, patlaban vecs kapteinis ved meitu velnam atdot. Nu dēls gājis meitai pretim, atdevis tēva zīmi un izstāstījis, ko ar velniem darījis: esot atpestījis šo no velna - varot uz mājām atpakaļ iet. Meita, to dzirdēdama, nokritusi viņam pie kājām un raudājusi prieka asaras. Bet dēls meitu pacēlis uz kājām un bildinājis par līgavu. Norunājuši rītu pulksten divos ķēniņa pils baznīcā salaulāties. Labi. Ķēniņa meita tad noņēmusi savu zīda drānu no kakla, pārplēsusi pa vidu un vienu pusi iedevusi dēlam, otru paturējusi pati; arī gredzenus viens ar otru pārmainījuši un tad līdz rītam šķīrušies.

Bet kapteinis, laivā stāvēdams, visu noklausījies, ko šie abi norunājuši. Un kā meita iekāpusi laivā, braukuši mājā - kapteinis palicis citādāks - teicis: "Ja neteiksi tēvam, ka es tevi no velna izpestījis esmu un nesolies ar mani laulāties tad tūlin tevi noslīcināšu." '

Meita domājusi: "Dzīvība dārga!" un apsolījusies melot. Labi. Rītā ķēniņš licis

pašūt savai meitai dārgu laulājamo apģērbu un pulksten divos nospriedis

kapteini ar izpestīto likt salaulāt. Bet meita tīšā prātā novilcinājusi laiku,

zinādama, ka divos viņas īstais pestītājs būs klāt. Viņa teikusi tēvam, ka jaunais

apģērbs augumam nedeŗot, lai šujot citu. Nu šuvuši citu, pa kaklu;

pa galvu steigdami, bet te arī bijis laiks pāri - īstais pestītājs, kunga dēls, ienācis sētā. Kā ienācis sētā, tā meita gavilēdama iztecējusi pretim, apkampusi šo un rādījusi tēvam samainītos gredzenus, pusi no savas zīda kakla drānas, ko vakar jūrmalā viņam devusi. Nu tēvs ticējis un atdevis meitu kunga dēlam; bet kapteini saraustījis seši melniem zirgiem un sadedzinājis uz malkas asim, ka pelni vien atlikuši.

Pēc laba laika ķēniņa znots ar sievu, ar saviem trim suņiem, braucis savus vecākus apsērst. Iebraucis, saticis veco vīriņu ar raibo govi; tas teicis: "Mans dēls, nu tu esi ceļā ticis. Atdodi manus trīs suņus, tie ir mani trīs sulaiņi, un ņem savu raibo govi atpakaļ.

Labi. Atdevis, paņēmis raibo govi un lepnā jo lepnā aizjūgā iebraucis ar savu sievu tēva sētā. Tēvs un māte, ieraudzījuši ķēniņa aizjūgu, ķēniņa spožumus, pazemīgi iztecējuši laukā un paklanījušies godbijībā. Tad dēls atminējies savu sapni un teicis: "Tēvs un māte, kam jūs manā priekšā klanaties? Es esmu jūsu dēls! Te vēl, ja neticiet, jūsu pašu raibā govs, ko māte todien man ceļā līdz deva."

Piezīme: Tādu pašu pasaku uzrakstījis Jūrmalietis Gulbenē.