3. A.300.303. P.P. Vītoliņš l889-Mēdzulē, Brīvzemnieka kr.LP, VI, 115,7.

Kāds ķēniņš uztaisījis jaunu namu un solījies viņu pārdot katram, kas vien tikai grib pirkt. Tad tur sanākuši šādi, tādi. Bet ķēniņiene sacījusi savai istabas meitai Annužai, lai šī arī ejot namu solīt. Labi. Šī gājusi. Un nams kritis Annužai. Tad An- nuža sataisījusi dzīres, ka to namu var iedzert, un ienaicinājusi arī ķēniņieni. Ķēniņiene, izdzīrojusies, gājusi dienvidu un sapņojusi: no ezera jaizzvejojot zivs un kura to ēdīšot, tā tapšot gŗūta.

Nu ķēniņiene sasaukusi zvejniekus un likusi tai ezera, kas ķēniņa dārzā, zvejot. Šinī ezerā bijušas visādas zivis.

Zvejnieki izvelk vienu reizi, otru reizi — nav. Bet īstenais saka: "Liksim vēl reizi!"

Liek trešo reizi — izvelk vienu zivi. Tulin nesuši augša ķē- niņienei. Ķēniņiene iedevusi Annužai zivi izvārīt, bet noteikusi, lai vārīdama virumu nebaudot. Annuža izšķērdusi zivi; ķidas, iekšas iemetusi saskalu baļvā durvju priekša, un sakusi vārīt Kamēr tur vārījusi, ķēve atkūlusies pie samazgu balvas un nodzērusies; bet Annuža atkal, zivs virumu laizīdama, paris reizu pa- vārnīcu piegrūdusi pie lūpām un drusku pasmēķējusi.

Bet kas par brīnumiem! Pēc pusgada no tās zivs Annužai piedzima dēls, stundu vēlāk ķēniņienei piedzima dēls un atkal stundu vēlāk ķēvei piedzima divi kumeļi. Un viņi visi auga dienām, nevis gadiem, tā kā par kādiem mēnešiem jau bija izauguši lieli, ta zirgi, ka puikas. Bet tad vēl viņiem bija kas sevišķs: tiem dēliem bija viens mats zelta, otrs sidraba, un tiem kumeļiem atkal viena spalva zelta, otra sidraba.

Kad nu bija izauguši, tad Annužas dēls — tas bijis gudrāks un pārāks par ķēniņienes dēlu — teicis: "Jāsim pasaulē!"

"Labi! jāsim!" ķēniņienes dēls atteicis un abi aizgājuši pie ķēniņa zirgu gana jājamos zirgus izraudzīt. Nogājuši, izmeklēju- šies, bet neka. Kuram zirgam Annužas dēls roku uzlika, tas saplaka. Nu zirgu gans sacījis: te šiem zirgu neesot, lai ejot uz pili. tur esot šiem zirgi stallī; tie zirgi esot dzimuši tai paša diena, kad viņi paši.

Labi! noiet stallī, uzliek roku tiem zirgiem: tie nemaz nepa- kust. Nu ved laukā un sāk jāt; bet zobinus arī paņēmuši līdz aiz- jādami.

Tikām nu jāj, jāj — iejāj kāda vieta, kur zīda zāle aug. An- nužas dēls saka: "Te laidīsim zirgus, lai paēd, bet tu kurini uguni un es iešu ko samedīt."

Necik ilgi miedinieks ar putniem pie uguns atpakaļ. Nu sacep, paēd pilnīgas vakariņas un tad ķēniņienes dēls pošas atdu- sēties; bet Annužas dēls saka: "Guli, guli! es gan negulēšu. Medīdams atradu vienu tiltu — jāiet skatīties, kas tam tiltam nāks pāri šonakt."

Labi! aiziet, palien zem tilta un gaida. Uz reizi viens jāj ar trim galvām; bet ko tiek uz tilta — jājams zirgs vairs neiet. Nu šis kliedz: "Kas te ir zem tilta, ka zirgs neiet pāri? Mums gan viens ienaidnieks ir, bet putns nav ne viņa mata galiņa te at- nesis."

To padzirdējis, Annušas dēls no tilta apakšas laukā: "Ja, putns gan viņa mata galiņa nav atnesis, bet cilvēks var lustes pēc iet, kur grib!"

Un tā vārda pēc trijgalvju velns tulin no zirga zeme: "Iesim kaŗot!" „Iesim, iesim! pūt placī!" "Pūtīšu gan, bet apzeltītu malas!" „Ja! es apzeltīšu, par to nebēdā."

Velns nu pūta un izpūta vienu versti garu, vienu versti platu, bet Annužas dēls apzeltīja malas. Ka nu tas padarīts, tā abi iet viducī iekšā un sāk kauties. Tikām kaunas, tikām kaunas (kaujas), kamēr velnu sabeidz, sacērt gabalu gabalos. Tagad Annužas dēls aiziet atpakaļ uz brāli (ķēniņienes dēlu), bet tas gul, ka kŗāc vien.

Rītā ķēniņienes dēls vaicā: "Nu, kas tur bija uz tilta?" "Nekā nebija."

Bet otrā vakarā Annužas dēls saka ķēniņienes dēlam: "Ej nu tu, brāl, palied zem tilta un apskaties, kas tur pāri nāk."

Ķēniņienes dēls aiziet gan zem tilta, bet drīzi gul, ka kŗāc vien.

Annužas dēls labi zin, ka šis tāds miegulīgs, aiziet drusku vēlāk un arī palied zem tilta, bet šo nemodina: lai jau izgulas cilvēks. Uz reizi ap pusnakti jāj atkal viens velns sešām galvām un kliedz: "Kas te ir zem tilta, kad zirgs neiet pāri? Mums gan viens ienaidnieks ir, bet putns nav viņa mata galiņa te atnesis."

Annužas dēls nu atkal no tilta apakšas lauka: "Ja, ja — putas gan viņa mata galiņa nav atnesis, bet cilvēks var lustes pēc iet, kur grib!"

Un tā vārda pēc sešgalvju velns no zirga zemē: "Iesim karot!" "Iesim, iesim! put placī!" „Pūtīšu gan, bet apzeltī tu malas!" "Ja, es apzeltīšu, par to nebēdā!"

Velns nu izpūš placi trīs versti garu vienādi un otrādi, bet An- nužas dēls atkal appūš zeltītas malas. Sāk abi pa viduci atkal karot. Un tikām karo, tikām karo, kamēr gandrīz velns sāk An- nužas dēlu ņemt zeme. Viņš lūdz 5 minūtes atpūsties. Ka 5 minūtes pagalam, sāk pa jaunam strādāt un itin ātri sabeidz sešgalvi, sakapā smalkiem gabaliņiem un tad aiziet uz 'guni.

Gaismiņa Annužas dēls, iedams putnu pašaut brokastim, vaicās ķēniņienes dēlam: "Kas nu, brāl, bija? Vai ko redzēji arī uz tilta?" Ne, neko neesot redzējis.

"Labi! kad neesi, neesi redzējis!" Annužas dēls nosmejas un sāk taisīties uz trešo vakaru. Viņš pakaŗ šņūdauku kārts galā un paliek telēķa apkašā. Vakara, uz tiltu iedams, viņš pasaka ķēni- ņienes dēlam: "Tu, brāl ,šonakt gulēt neej, skaties telēķī! Ja telēķī pil vienādi ūdens, tad tu uz mani neej, bet kad sāk pilēt asinis, tad tu ej uz manim!"

Un tā nu aiziet uz tiltu, palied zem tilta un sēd da pusnaktij. Te uz reiz jāj viens ar divpadsmit galvām, bet zirgs neiet tālāk. Nu šis dusmas sauc atkal tāpat ka tie divi; bet Annužas dēls iz- lec lauka sacīdams: "Put placi!"

Velns izpūš četras verstis vienādi un otrādi, bet šis appūš zeltītas malas. Abi sāk atkal pa viduci strādāt. Jau velns sadzen šo zemē līdz ceļgaliem, beidzot iedzen da pleciem. Nekā darīt — jālūdz desmit minūtes atpūsties. Velns dod arī un aiziet par to laiku uz tiltu atpakaļ. Nu Annužas dēls tikām sāk kasin ar nagiem zemes, lai izkļūtu lauka un kliedz brāļa, ko māk; bet šis, diedelnieks, aizmidzis. Nu kliedz vēl skaņāki. Uzdzirst viņa zirgs. Zirgs klāt un tagad ņemsies abi divi: pats ar rokam, zirgs ar kājām. Necik .ilgi, izkašas gan lauka no bedres. Bet te arī velns klāt un karo atkal. Tomēr tagad veicas labāki Annužas dē- lam: zirgs koda un spēra velnu, pats cirta ar zobinu — velns no- beidzas. Nu aiziet uz 'guni — ķēniņienes dēls guļ, ka kŗāc vien, bet visa būda no šņūdauka bija apšķīdusi ar asinim. Ņēmis notī- rijis asinis un nokopis būdu glīši.

Rītā brālis piecelsies — tulin pirmais vārds: „Kas tur bija uz tilta?"

"Lai nu bija, kas būdams! Bet šodien tu jāsi putnu šaut, es atkal sals meklēt," Annužas dēls saka.

Labi. Katrs aizjāj uz savu pusi. Bet Annužas dēls jāj, jāj — ierauga vienu ērbēģi. leiet ērbēģī — atron: ēdieni gan uz galda, bet nav neviena cilvēka. Ko viņš darīs? Aizlied aiz krāsns no- skatīties, kas to ēdienu ēdīs. Pēc laba brīža ieskrien četras dudas, nometas zeme, paliek par meitiešiem, piesēžas ēst un sāk runāt.

Viena saka: "Ko tu darīsi tam ienaidniekam, kas tavu brāli nokāva?"

Šī pametīšoties par avotu ar jauku krūzīti klāt un palaidīšot tādu sausumu, ka viņš nekur ūdeni nevarēšot dabūt. Tad ko daiešot dzert — būšot beigts. (Tas četras bijušas raganas.)

Tā otra saka: viņa pataisīšot badu un pametīšoties par jauku abelnīcu ar jaukiem āboliem. Tad ko viņš daiešus un raušus ābolus, to būšot beigts.

Treša saka: šī pametīšoties par muižiņu un pataisīšot tādu saltumu, ka nekur glābties. Tad viņš nosalis ka iešus pa vārtiem iekša, to būšot beigts.

Ceturta, pati vecene, saka: šī palikšot par lielu zvēru: viena puse mutei būšot pie debesim, otra pie zemes — un tad viņu dzīvu norīšot.

Tā izrunājušas, viņas atkal paliek par dūdām. un aizskrien; bet Annužas dēls paņem sali un dodas uz brāli. Abi ar brāli paēd medījumu un sāk jāt. Annužas dēls jāj pa priekšu, lai šis jāj pakaļ! Jāj, jāj — uz reizi tāds sausums pametas, ka slāpst bez gala un ūdens nekur dabūt. Te ieraudzījis avotiņu ar skaidru ūdeni un krūzīte klāt.

Ķēniņienes dēls aši, aši grib skriet pie avotiņa; bet Annužas dēls uzsauc: "Neej tu pa priekšu — pats iešu!"

Pieiet, uzcērt avotam škērsu ar zobinu — asins vien apjūk un nu var dzert, cik gribi.

Jāj atkal — nu pametas tāds bads, ka nekur nevar ēst dabūt. Te ierauga skaistu abelnīcu ar skaistiem āboliem. Ķēniņienes dēls aši, aši nolec no zirga un grib ābolus raut, bet Annužas dēls uzsauc: "Neej tu pa priekšu — pats iešu!"

Daiet, velk ar zobinu par zariem, — asinis vien pamana — ābelnīca kur bijusi, kur palikusi. Un taī vieta nu gadās maizes, lai ēd, cik gribi.

Jāj atkal. Bet nu atmetas tik salts, ka nekur vairs pajāt. Te ieraudzīs vienu muižiņu. Dajāj pie vārtiem, ķēniņienes dēls grib šmaukt pa vārtiem iekša istaba sildīties; bet Annužas dēls apsauc: «Neej tu pa priekšu — pats iešu pirmais!"

Un ka nu iet pie vārtiem un vilks ar zobinu — visa muižiņa sabrūk un tulin saltums pagalam.

Ja) atkal. Bet nu ierauga lielu lielu zvēru: mutei ir viena puse pie debesim, otra pie zemes. Annužas dēls saka: "Nu vajaga pa- griezties sāņus!"

Līdz ko šie pagriezušies, zvērs kampj ar lielo muti, bet no- kampa tikai ķēniņienes dēlu, Annužas dēls izvairīdamies iebēga viena smēdē, kur četri kalēji kala. Kalēji tīri sabijās, ko šis klupdams, krizdams smēdē skrējis, bet Annužas dēls neattop ne izstāstīt — tulin iemet četrus stieņus ēzē un karsē un karsē, cik ātri vien varēdams. Nav labi beidzis, te zvērs pie smēdes durvim klāt, lai kalēji atdodot to, kas tur pie viņiem ieskrējis!

Kalēji atsaka: "Ja vari smēdes durvis ar meli sadeldēt, tad atdosim."

Zvērs velk trīs reizes ar mēli skrapš, skrapš! un durvis cauri. Nu kalēji saka: "Iekar pa durvim mēli, tad uzliksim mēlei to, ko tu meklēji."

Zvērs tulin iekar mēli pa smēdes durvīm un gaida; bet Annu- žas dēls tagad, paķēris nokarsētos dzelzus, piedūra meli pie zemes, ka ne pakustēt. Pats tad izlēca pa smēdes logu un saka zvēru slānīt sacīdams: "Vai laidīsi manu brāli vaļā, kas tev vēderā? Vai laidīsi vaļā, kas tev vēderā?"

Zvērs gan ciešas, gan ciešas; bet Annužas dēls tikām sita, tikām sita, kamēr lielais Zvērs sabruka smēdes lieluma un tad iz- laida gan ķēniņienes dēlu no vēdera.

Nu Annužas dēls ieveda ķēniņienes dēlu smādē un palaida zvēram meli vaļām. Bet līdz mēle svabada, zvērs atkal plijas ka- lejiem virsu, lai atdodot tos, kas smēdē iegājuši. Kalēji atsaka: „Ja tu apskreji visai pasaulei riņkī, kamēr mēs izskaitām sauju linu, tad atdosim."

Labi. Zvērs sāk skriet un šie sāk skaitīt; bet Annužas dēls tikai silda atkal savus dzelzus.

Vēl linu sauja nebij izskaitīta ne labi puse, zvērs jau apskrējis pasaulei riņķī un klāt atkal, lai nu atdodot apsolītos brāļus! Kalēji saka: Izkar mēli te smēdē, tad uzliksim viņus uz mēli., Zvērs iešauj mēli smēdē; bet Annužas dēls ar karstiem dzelžiem piedūra meli pie zemes, ka ne pakustināt. Nu izlēca abi ar ķēniņienes dēlu pa smēdes logu un slānīja zvēru tikām, kamēr no- sita. Tad Annužas dēls teica: "Tie darbi nu visi izdarīti, jāsim tālāk!..

Jāj, jāj — uzjāj trīs ceļus. Pirmā ceļa gala ir stabs, uz ka rakstīts: "Pats paēdis — zirgs neēdis". 0tra ceļa gala ir stabs, kur rakstīts: "Zirgs paēdis — pats neēdis". Trešā ceļa gala ir stabs, kur rakstīts: "Pats paēdis, zirgs paēdis, ir vēl meitas blakus dabū."

Annužas dēls saka: "Te mums jāšķiras. Jāj nu, pa kuru ceļu pats gribi, es jāšu pa to, kur zirgs paēdis, pats neēdis."

Labi. Annužas dēls aizjāj pa savu ceļu, bet ķēniņienes dēls pa to, kur ir meitas blakus dabu.

Nu jāj, nu jāj Annužas dēls lielu gabalu, bet beidzot nevar vairs ciest, ka ēst gribas. Neko darīt — cik ilgi bada mirsi? Jās atpakaļ un meklēs ķēniņienes dēlu, kur tas palicis. Trīs dienas sameklēja ķēniņienes dēlu, vēl nedabūja. Trešās dienas vakara uzjāja vienu muižu. Tur iznāca viens meitietis pretim, padod lab- dienu, sāk runāt un aicina iekša. Bet Annužas dēls dzird, ka ķēni- ņienes dēla zirgs stallī nozviedzas, bet paša nekur nemana. Ko nu darīs? Atvel arī savu zirgu stallī vest un ies istaba. Ieiet — ak tu manu dieniņu! Nu ciena, nu dzirdina uz labāko. (Tas meitietis bijis ragana.) Nav beidzis mieloties — lai ejot gulēt mīksta gulta! Bet Annužas dēls atsaka: "Man tas tā nav parasts. — Pie mums katrreiz meitas papriekš aiziet gulet, tad tikai puiši. Tādēļ ej tu pirmā un guli iekšmala, es gulēšu ārmalā."

Šī aiziet arī. Bet līdz nu Annužas dēls ies pie gultas, viņš apskatās — kas tas? Apakš gultas tā kā paminas. „Kas tas par paminam?" viņš doma, "jāpamin!" Un ka nu pamina paminas, ta meitietis no gultas ara un pa galvu, pa kaklu dziļa bedrē iekša. (Sī bedre bijusi 12 asis dziļa, Visi, kas tur atjājuši un gulta iegulusies, tie iesviesti šinī bedre, jo meitietis, blakus guldamies, katrreiz paminis paminas.)

Un kā nu ragana (meitietis) tur bedre pie tiem citiem un arī pie ķēniņienes dēla iekritusi, tā tie visi sagrābuši raganu un slānījuši un slānījuši, lai teicot, kur bedres durvju atslēga. Negribējusi ne- maz leti teikt, bet kad kavuši arvienu stiprāki, tad kliegusi Annužas dēlam, lai ieiet otra istaba, tur atslēga būšot uz galda. Annu- žas dēls ieiet otra istaba un ierauga atslēgu; bet viņš sargās pirk- stus piedurt, papriekšu piedūŗa zobina asmini atslēgai un tā bij laime, jo zobins taī paša brīdī sabira un izšķīda. Nu sauca tiem tur apakša, lai slānī vēl raganu, kamēr nav pateikusi, kur īsta at- slēga meklējama. Tie, zināms, netaupīja arī, kamēr tad pastā- stīja, ka bedres atslēga turpat pie gultas. Annužas dēls izlūkojas arī to atslēgu: vai nav tāda pati, ka tā pirmā, — bet tā bija īstā gan.

Nu paņēma atslēgu, uzmeklēja bedres durvis, atslēdza vārtus un izlaida visus lauka, kas tur jau gadiem bija smakuši; bet raganu notiesāja. Beidzot visi salēca zirgos un katrs aizjāja uz savu vidu . . .

Piezime: Šo pasaku stāstīja Fricis Kalnupis Mēdzulē. Līdz šai vietai esot tikai puse —otras puses nezinot Kādus 25 gadus atpakaļ Kalnupis esot dzirdējis viņu no kāda jaunpiebaldzēna un tas teicies ari: otras puses nezinot vairs.