4. A. 300. F. Fišers Krūtē. LP, VII, II, 19, IV, 12.

Vienam mežsargam trīs dēli: Mārtiņš, Juris, Ansis. Vienu rītu tēvs, iedams mežu aplūkot, paņem Mārtiņu līdz. Tad atpakaļ nākot, Mārtiņš noskatās uz lielu priedi. Tēvs vaicā, ko skatoties?

"Te iznāktu labi dēļi!" Mārtiņš atsaka. "A! dēls Mārtiņ, tu būsi labs amatnieks!"

Otrā dienā ar Juri tāpat. Trešā dienā tēvs paņem Ansi līdz mežā.

Tas noskatās uz lielu ozolu. Tēvs vaicā: "Ko skaties?'` "No tā man būtu branga nūja!"

Ansis atteic.

"Kur tu, mans dēls, tādu nūju liksi? To jau nevarēsi pacelt?"

Tad Ansis sagrāba ozolu, izrāva to ar visām saknēm, lika pār pleciem un nesa mājā.

Tēvs, to redzēdams, nobijās un tā tūlin projām pie paša ķēniņa, lai sūtot karavīrus viņa

dēlu ievaldīt, tas raustot jau ozolus vīra resnumā ar saknēm laukā, taisot briesmīgu nūju, gāzīšot laikam pasauli apkārt. Ķēniņš aizsūta piecpadsmit

kaŗavīrus, lai tie Ansi savalda, bet Ansis vienam kaŗa vīram saķēra aiz kājām un apsita

ar šā miesām četrpadsmit biedrus, ka nebija ko apskatīties.

Tēvs gāja otrreiz pie ķēniņa, lai sūtot lielāku kaŗaspēku, tos Ansis esot apsitis ar dzīva cilvēka miesām bez neviena ieroča. Tad ķēniņš aizsūtīja sešdesmit kaŗavīrus. Bet Ansis ar savu ozolu apsita tos vēl vieglāki, nekā tos pirmos.

Tad ķēniņš noģida: "Tādi vīri retumis dabūjami." Vai Ansis negribot viņam palīgā nākt? Esot jākarojot ar tādu un tādu ienaidnieku un tur viņam vajagot spēkota vīra. Labi. Ansis mierā. Viņš liek nokalt tādu vāli no trīs birkaviem dzelzs un tādu zobenu no diviem birkaviem tērauda, aiziet kaŗā un apkauj viens pats ienaidnieka kaŗaspēku. Nu pārnāk mājā, ķēniņš atdod Ansim savu meitu par sievu. Bet Ansis atbild, ka tagad vēl nevarot precēties, un paņēma tikai ķēniņa meitas gredzenu par zīmi.

Pēc tam Ansis aizgāja ar saviem ieročiem pasaulē un ieraudzīja vienu, kas ar rokas dūri dzenēja eglei zarus. Viņš paņēma to līdz. Gabaliņu pagājuši, redzēja atkal citu, kas ar dūri ozolam zarus dzenēja. Paņēma to arī līdz. Gāja, gāja visi trīs - nonāca velna mājā, kur tikai saimniece ar savām divi meitām bija mājā: saimnieks ar divi puišiem bija izgājis. Kad vakars atnāca, Ansis gāja apakš tilta gulēt un gaidīt vellu ar abiem puišiem pārnākam. Gaidīja - redz, viens puisis jāja mājā misiņa zirgā. Jādams tas teica: "Kad arī pats Ansis būtu man priekšā, tad arī vajaga cauri iet!"

Ansis saka: "Še es esmu!"

Nu tie sāka cīkstīties un Ansis vellu pārplēsa. Otrā vakarā notika tāpat ar otru puisi. Trešo vakaru Ansis gaidīja pašu saimnieku. Bet iekāms tilta apakšā aizgāja, viņš iegrieza mazā pirkstā, ietecināja asinis traukā, nolika uz galda un piesacīja saviem divi biedriem, lai neaizmiegot un visu to laiku, kamēr tilta apakšā vellu saimnieku gaidīšot, šie asiņu trauciņu kustinot, tad asinis kūsēšot un viņam spēks arī kustēšot, tas cīniņā nenoguršot.

Nu sāka ar vellu cīnīties, jau sadzina to līdz pleciem zemē, te spēki gurst. Neko darīt - norunāja abi atpūsties. Tai pastarpā Ansis norāva apavas un laida pret pils jumtu tik spēcīgi, ka tie atmodās un tūlin asiņu trauciņu atkal sāka kustināt. Ansim radās jauni spēki, viņš pārplēsa vellu, paņēma tā zirgu un gribēja jāt projām; te viņš atminējās: "Jārauga izzināt, ko saimniece ar abām meitām laba runā."

Tad Ansis par mušu ielīda saimnieces istabā un dzirdēja, ka viena meita teica: "Es palikšu par aku, un kad tie jās, tad es tos aprīšu!"

Otra meita teica: "Es atkal palikšu par avotu un, kad tie jās, tad es tos aprīšu!"

Māte teica: "Es palikšu par čūsku un, kad tie jās, tad es tos aprīšu!"

Ansis, to dzirdējis, izgāja laukā, nopirka trīs birkavi sāls un tad ar saviem abiem biedriem aizgāja no tejienes, nokauto vellu zirgos lepni jo lepni sēdēdami. Nojājuši pie akas, Ansis paņēma vienu birkavu sāls un to aizbēra. Tāpat tas darīja ar avotu. Vēlāk nāca čūska virsū - Ansis iebēra trešo birkavu sāls tai rīklē. Nu negantniece sāka briesmīgi ūdeni lakt un tamēr laka, kamēr pārpārsprāga.

Tagad viņš atlaida biedrus un jāja pie ķēniņa atpakaļ, lai svinētu norunātās kāzas ar viņa meitu. Bet atpakaļ jājot, uznāca nogurums vīram, gribējās drusku pagulēt. Kamēr meklēja guļamo vietu - paskatās: nikna čūska krīt klāt un saka, ka siena kaudze degot, tur esot viņas bērni iekšā, lai tos glābjot. Ansis nojāja un izglāba čūskas bērnus. Bet viens zirgu gans, visu to noskatīdamies, smalki bija izdibinājis, kas Ansis par tādu vīru ir, un kurp tas jādams. Tiklīdz Ansis nu apgūlās, zirgu gans nokāva viņu un projām pie ķēniņa, lai dabūtu ķēniņam meitu izvilt par sievu. Bet čūska, iedama barību meklēt, uziet nokauto Ansi, kas viņas bērnus glābis, un tūlin atdzīvina to, vēl izteikdama, kas viņu kāvis un uz kuŗieni zirgu gans aizjājis.

Ansis tad pārgērbjas par nabagu, noiet uz ķēniņa pili un gaida, kamēr ķēniņa, meitu kautkur ieraudzīs. Bet ķēniņa meitai - tās briesmas! - ar to viltnieku, zirgu ganu, tai dienā kāzas.

Ansis stāv pie durvim, kā jau nabags. Te brūte ņems šķīvi no galda un nesīs ar nabagam tiesiņu atmest. Kā šī atnes ēdienu - Ansis ātri norauj toreizējo ķēniņa meitas gredzenu no pirksta un uzmet uz šķīvja. Nu brūte atjēdzas, nu saka ķēniņam, nu notiesā zirgu ganu un atdod meitu Ansim.