5. A. 300. L. P. no P. Grosberga Lestenē. LP III, 8.

Kādiem vecākiem bijis vareni liels un stiprs dēls. Ļaudis iesaukuši viņu par Lielo. Kad Lielais bijis astoņpadsmit gadu vecs. tad tam ienācis prātā pasauli apstaigāt. Viņš nokalis divdesmit podu smagu nūju un sācis katra dienu vecākiem virsū plīties, lai laižot pasaulē. Tēvs tūlīt bijis mierā, bet māte teikusi: "Ātrāk tevi nelaidīšu, kamēr izrauj resno ozolu un iestādi logu priekšā par piemiņu!

Par tādu darbu vien Lielais tik pasmējies ; otrā rītā vēl nebijis ne brokasta laiks - ozols jau līgojies logu priekšā. Nu māte iedevusi labu maišeli barības līdz un tad palaidusi dēlu ar visu nūju pasaulē.

Vispirms Lielais gājis pa ceļu, bet kad redzējis; ka visi ļaudis no viņa mukuši, tad labāk iegriezies pa kādu teku mežā. Tomēr mežam cauri iziedams, saticis atkal vienu cilvēku, kas sviedrus slaucīdams, aris. Bet arājs bijis prātīgāks, tas nemucis. To redzēdams, Lielais priecājies par arāju un uzprasījis: "Nu draugs, vai tik smagi iet arot?"

"Kā nu ne? Pats redzi, ka man sviedri līst un ka zirgs vienās putās."

"Vadzi, brāl," l.ielais iesaucies, "man liekas, tavs zirgs nebūs ēdis; jūdz viņu nost un palaid lāmā paēst; es tamēr viņa vieta pavilkšu arklu."

Arājs nojūdzis zirgu, palaidis lāmā un sācis ar Lielo art; bet atkal nelaime - nevarējis Lielajam sekot; bijis teciņus jātek arklam paka], caur ko, zināms, īsā laikā nopūlējies līdz beigām.

"Tas neiet! Lielais iesaucies. "Ej labāk iznest pusdienu aršu viens pats."

Un kamēr arājs pēc barības gājis, Lielais jau uzaris visu lauku. Nu abi ņēmušies labi ēst. Pēc maltītes arājs laipni pateicies Lielajam par palīdzību un tad taisījies arklu uz māju nest. Bet Lielais neļāvis, sacīdams: "Brāl, kā nu ar tādu mazu 1auciņu pārtikt. Te jau tev maize neizaug, kur nu vēl sievai un bērniem. Dod tik arklu šurp, es uzplēsīšu lauku tev līdz ķēniņa pilij."

"Vai traks! aizkaitināsi ķēniņu!"

"Ja viņam tik maz prāta ir par niekiem dusmoties lai dusmojas; bet es aršu."

Lielais plēsis vienu dienu plēsumu - ķēniņš jau skatījies pa logu; Lielais plēsis otru dienu - ķēniņš jau dusmojies; Lielais plēsis trešo dienu - ķēniņš klāt, noprasīdams: "Kas tev vēlēja te plēst?"

"Kas vēlēja? Pats vēlēja. Un ko tad būs darīt? Tur ar tik mazu lauka gabaliņu arājs var badā nomirt, ne iztikt. Un šis lielais notars tikpat bešā stāv; ne tu pats plēs, ne citam atdod."

"Tur tev nav daļas!" ķēniņš atbildējis, "ja neatstāsi arklu ar labu, tad aizdzīšu tevi ar kaŗaspēku."

"It kā man būtu bail no taviem sapuvušiem kaŗavīriem!" Lielais atcirtis un nelicies vairāk ne dzirdot. Tagad ķēniņam pieticis. Viņš pasaucis trīssimti kaŗavīru un nācis Lielo dzīt; bet Lielais paķēris savu nūju un nositis visus trīssimti vīrus. Nu ķēniņš pasaucis seššimti kaŗavīru; bet Lie1ais paķēris savu nūju un nositis visus. Beidzot ķēniņš pasaucis deviņsimti kaŗavīru; bet Lielais paķēris nūju un nositis visus; arī pašu ķēniņu gribējis pa nagam ņemt. Bet ķēniņš sācis lūgties, lai taupot viņu, būšot savu meitu par sievu atdot.

"Labi, tā esmu ar mieru!" Lielais priecājies. "Līdz vakaram pabeigšu te uzplēst un tad atsūti man braukšus pakaļ!"

Vakarā ķēniņš licis stiprākos zirgus labākajos ratos iejūgt un braucis pats Lielajam pakaļ. Bet līdz ko Lielais ar savu smago nūju ratos iesēdies, tā briukt! asis pārlūzušas. Gājis pēc citiem ratiem, bet ar tiem tas pats. Nu iejūdzis visstiprākajos ratos, kādi vien bijuši, un tad arī ar tiem tik tā kauna dēj pārkūlušies.

Pils vārtos sagaidījusi pati ķēniņa meita. Lielais izlēcis no ratiem, piegājis meitai klāt un prasījis: "Nu, zelta meitiņ, vai pieņemsi mani par savu vīru?"

"Kā nu tādu varoni nepieņemt; tomēr man jau kas jāsaka: priekš kāzām tev jāapsolās vēl kautko izdarīt."

"Labprāt, visu ko apņemos!"

"Klausies, aiz deviņām valstim ir varena pils. Tanī pilī dzīvo tas ķēniņš, kas apprecēja manu vecāko māsu. Ilgu laiku mana māsa ar ķēniņu dzīvoja laimīgi, bet tad uz reizi uznāca nedienas: velns apsēda pili, uzvarēja un tad lika tādai tumsībai pār pili nākt, ka ne mūžam dienas gaismas ne redzēt, ne iedomāties. Ja vari nelaimīgos no velna nagiem atpestīt, tad tūlīt kāzas."

"Labi, tas man jāizdara!" Lielais iesaucies. "Bet tā kā pils ļoti tālu, tad labāki būtu, ja ķēniņš, tavs tēvs, dotu zirgu ko aizjāt."

Ķēniņš labprāt izpildījis to un iedevis labāko zirgu, kas visā valstī bijis atrodams. Tā nu Lielais aizjājis. Bet pusceļā zirgs vairs nejaudājis Lielo nest. Neko darīt, Lielais saplēsis lūkus, novijis virvi, uzmeklējis zāļainu meža līci, piesējis tur zirgu, lai ēd, un tad, nūju pakampdams, sācis kājām iet. Bet turpat netālu no meža līča tas atkal apstājies, jo otrā meža līcī izdzirdis savādu troksni. Izklausījies abām ausim - nekā saprast. Gājis klāt, iegājis meža līcī, un izskaidrojies- mazs mazs vīriņš cīnījies ar briesmīgu čūsku. Un līdz ko Lielo ieraudzījis, tas lūdzis, lai palīdzot čūsku nonāvēt.

Tūlīt!" Lielais iesaucies, un kā metis ar nūju, tā čūska izšķīdusi gabalu gabalos.

Paldies par palīdzību!" vīriņš teicis. "Mantas man nav tev ko maksāt, bet

ja tev palīdzības kaut kur vajadzēs, tad būšu klāt." Nu Lielais gājis, gājis ilgu

laiku, kamēr tad reiz uzmeklējis to valsti, to pili, kur velna apsēstais ķēniņš mūžīgā tumsībā vārdzis. Bet tūlīt Lielais negājis vis velnam uzbrukt; viņš papriekšu atlaidies meža malā, lai labi atpūstos, labi sataisītos. Tomēr no atpūtas nebijis ne runas. Līdz ko labi domājis atsēsties, te izlīdis briesmīgs milzis no meža un uzbrucis kā zvērs. Bet Lielais vē1 laikā paspējis nūju saķert un ietriecis milzi līdz krūtim zemē. Milzis sācis lūgties, lai nenobendējot viņu pavisam, viņš būšot ar viņu sadraudzēties.

"Ja no draudzības sāc runāt, tad saki jele, kāda nelaime spieda tevi man uzbrukt?"

"Ko tur teikt?" milzis atvainojies, "es jau stāvu šī apgabala velnu kalpībā.. Viņi pārvarēja mani un uzspieda, lai katru svešinieku nonāvēju. Labprāt no viņiem atkratītos, ja tik kādu uzietu, kas palīdzētu viņus pārvarēt."

"Tas labi, tu mazākais zināsi pateikt, cik viņu te ir, un kur lai ar tiem satiekos, jo man ar velniem darīšanas. Tādēļ vien esmu nācis, lai velnus uzvarētu un ķēniņa pili atpestītu."

"Vadzi, brāl," milzis atteicis, "tik viegli tā lieta ar neiet. Tos trīs velnus, to

ticu, tu gan pārvarēsi, bet ko iesāksi ar velnu māti , lielo raganu? Tomēr es

tev teikšu: pils tuvumā ar velniem neiesāc, tur varētu ragana sadzirdēt un palīgā izskriet. Paslēpies cauru dienu šinī alā. Vakarā velns jās mājā, es viņu piesaukšu te klāt, izdaries tepat ar to! Ja pārspēsi viņu, tad atradīsi tam klāt raganas ābolu. Tam ābolam tāds spēks: ja vienreiz iekož, tad var palikt par ko grib; ja otrreiz iekož, tad paliek atkal par cilvēku. Iekod šim ābolam un paliec par odu; tad varēsi pie raganas iekļūt un noklausīties, ko tā runā."

Labi. Vakarā velns jājis mājā taisni uz pili; bet milzis pametis ar roku, lai nākot pie viņa. Velns atjājis, prasīdams: "Ko gribi .

"Redzi, te alā ir tāds atnācis, ko nevaru pārvarēt. Izdaries pats ar viņu! milzis atteicis.

"Tā, lai nāk ārā!" velns dusmīgi iesaucies.

Lielais iznācis. Nu sācies cīniņš, nu kaŗojuši ilgu laiku. Bet beidzot, kad, Lielais metis velnam ar savu nūju, tad smadzenes vien izšļakstējušas, velns nostirinājies un bijis pagalam. Lielais iekodis ābolā, palicis par odu un aizlaidies pie raganas. Ielīdis pa spraudziņu iekšā. Ragana ne oda manījusi, ne saodusi, tik citādi bijusi ļoti nemierīga, pukodamās: "Dari, ko zini, vīru būs pārvarējuši, nokāvuši, ka vēl nepārnāk!"

Bet mazie velnēni atbildējuši: "Ko nu bēdājies, tētis būs aizkavējies!"

"Nekā, nekā, kur nu aizkavējās? Viņu būs nokāvuši. Ak, kad es viņa pārvarētāju dabūtu redzēt: rīšus norītu!" Pēc kāda laika ods atlaidies atpakaļ pie milža, iekodis ābolā, palicis par Lielo un tad izstāstījis, ko pie raganas dzirdējis.

Tas labi!" milzis atteicis, "tagad tik vajaga vēl tos divus velnus rītu, parītu pārvarēt, tad ņemsim raganu piekrāpt."

Otrā vakarā otrs velns jājis mājā taisni uz pili; bet milzis pametis ar roku, lai nākot pie viņa. Velns atjājis, prasīdams: "Ko gribi?"

"Redzi, te alā ir tāds atnācis, ko nevaru pārvarēt. Izdaries pats ar viņu!"

Kur ir? Lai nāk ārā!" velns dusmīgi iesaucies.

Lielais iznācis. Nu sācies cīniņš, nu kaŗojuši ilgu laiku. Bet beidzot, kad Lielais metis velnam ar savu nūju, tad smadzenes vien izšļakstējušas, velns nostirinājies un bijis pagalam.

Trešā vakarā trešais velns jājis mājā taisni uz pili; bet milzis pametis ar roku, lai nākot pie viņa. Velns atjājis, prasīdams: "Ko gribi?"

"Redzi, te alā ir tāds atnācis, ko nevaru pārvarēt. Izdaries pats ar viņu."

"Kur ir? Lai nāk ārā!" velns dusmīgi iesaucies. "

Lielais iznācis. Nu sācies cīniņš, nu kaŗojuši ilgu laiku. Bet beidzot, kad Lielais metis velnam ar savu nūju, tad smadzenes vien izšļakstējušas, velns nostirinājies un bijis pagalam.

"Tas labi!" milzis iesaucies, "bet nu mana reize strādāt. Vispirms pagādāšu labas lūškas un naglas. Tu paslēpies arvienu alā; es turpretim iešu pie raganas, jo man viņa, kā savam kalpam, visu tic - un teikšu, ka visi trīs velni pagalam, ka atnācis kāds stiprinieks, ko ne cits kāds, ne arī viņa pati iespēj pārvarēt. Viņa tad prasīs padoma un es tūlīt mācīšu tā, lai viņa rauga klusītiņām pielīst alai no sāniem un nemanot alas klintij caurumu izlaizīt tik lielu, kā viņas mēle cauri tiek. Stiprinieks ķersies mēlei plikām rokām klāt, lai mazākais paraudzītu, kas tā tāda par ļipsniņu, bet līdz ko pieķersies, tad varēsi stiprinieku norīt. Tā es teikšu un viņa man ticēs. Bet neķeries tu plikām rokām mēlei klāt. Es ieskriešu tev palīgā. Tu saķersi mēli lūškām, pieturēsi un es, knauks! knauks! pienaglošu mēli pie klints. Tad būs raganai jādzīvo un jāsmok mūžīgi te un tumsība novelsies no pils tai pašā acumirklī, atnākdama pār šo alu. Mazos velnēnus, tos nabagus, iedzīsim arī te alā."

Viss, kā milzis teicis, tā noticis. Līdz ko ragana mēli izbāzusi, tā Lielais nokniebis to lūškām un milzis pienaglojis pie klints. Un kad nu vēl beidzot mazos velnēnus ietriekuši alā, tad pils palikusi tik gaiša kā zelts.

Ķēniņš nezinājis no prieka, ko Lielajam darīt, ko maksāt, bet Lielais atteicies : "Radinieki maksas neņem. Es jau tādēļ tik tevi pestīju, lai dabūtu tavu sievas māsu par sievu."

To dzirdēdami, ķēniņš un ķēniņiene vēl vairāk priecājušies, jo tādu varenu vīru par radinieku dabūt, neesot vis viegla lieta. Otrā, trešā dienā visa pils pavadījusi Lielo uz mājām pie līgavas un nosolījušies kāzu dienā itin visi būt.

Uz ceļa Lielajam vēl piesities milzis klāt, sacīdams : "Paldies, ka atnāci man palīgā no velniem, no raganām atpestīties. Tagad esmu brīvs. Bet par to labumu, ka palīdzēju tev raganu pievarēt, tev jāatdod man raganas ābols!"

"Ja, jele ja!" Lielais atteicis, "bet vai dzirdi, man nemaz vairs netīk kājām iet. Ja vari tādus ratus pagādāt, kas pa gaisu aiznestu mani līdz līgavai, tad atdošu ābolu."

"Kālab ne, pagaidi, būs drīzi klāt." Milzis atnesis ratus un Lielais atkal atdevis ābolu.

Nu Lielais aizlaidies viens divi līdz tam meža līcim, kur todien piesējis savu zirgu. Zirgs ēdis, kā nolikts. Bet Lielais domājis: "Pag, pag, noguris diezgan esmu. Te varu labi nogulēties un tad jau arī vēl diezgan ātri pārtikšu."

Viņš apgulies. Bet kamēr dusējis, milzis iežēlojies, ka atdevis ratus Lielajam. Tas steidzies pakaļ, atradis Lielo guļam, nokavis to un paņēmis ratus.

Tā Lielais sagulējis veselu dienu un nakti. Bet otrā dienā atnācis tas mazais vīriņš, kuŗu Lielais todien no čūskas izglābis, aptraipījis vainu savādām zālēm un atdzīvinājis Lielo, izteikdams visu, kas ar viņu noticis guļot. Lielais pateicies vīriņam simtkārtīgi un tad lēcis zirgam mugurā, lai pārsteigtos mājā pie līgavas.

Drīzi Lielais ar ķēniņa meitu svinējuši kāzas. Uz kāzām atnākuši ir visi no atpestītās pils, ir arī Lielā vecāki. Sadzīvojuši deviņas dienas, deviņas naktis.

Vēlāk, kad vecais ķēniņš miris, tad Lielais palicis viņa vietā par ķēniņu.