6. A. 303. 300. A. Lauris Bikstos. LP, VI, 115, 22. turp.

Bagātam kungam nebijis neviena bērna. Bet viņa dārzā stāvējis pastāvīgi viens nabags; tam kungs katru rītu atmetis dāvanas. Un par to nabags pamācījis, lai zvejojot tai un tai dīķī, tad izzvejošot tādu un tādu zivi. To lai cienīgā apēdot, tad būšot dēls.

Labi. Bet kad zvejoto zivi cepuši, arī spīzmane pasmeķējusi drusku. Rītā bijis cienīgai dēls un arī spīzmanei.

Vēlāk abi dēli gājuši daiļu, daiļu ķēniņa meitu meklēt, kas tēvam pazudusi. Ceļā satikuši vecu vīriņu, tas iedevis stibiņu un pamācījis cienīgās dēlu: "Ej līdz ledus kalnam, aiz ledus kalna būs liels ezers, pie ezera būs plosts, ceļaties abi pāri, jo viņpus ezera būs balta ķēve, kas nejauki speŗ un briesmīgi svaida. Tomēr nevajaga baidīties. Kas to ķēvi izjās, tas to meitu atŗadīs."

Labi. Šie gājuši un visu tā atraduši. Bet spīzmanes dēls nevarējis ķēvei nemaz mugurā uztikt; tikai cienīgās dēls bijis gudrāks: piesitis ķēvei ar stibiņu un tā šī tūlin rāma, lai jāj, kur grib. Baltā ķēve gājusi, gājusi, kamēr nonākusi ar cienīgās dēlu jūrmalā un peldējusi pāri. Otrā malā cienīgās dēls atradis staltu pili. Iegājis iekšā, atradis meklēto meitu. Tā teikusi: "Vai, kur tu ienāci? - Pusnaktī velns nāks no jūŗas ārā un tevi saplēsīs. Bet ja tu vari viņa zelta zobinu cilāt, tad ar to varbūt gan nokausi velnu."

Labi. Raudzījis zobinu - varējis cilāt. Pusnaktī jūŗa briesmīgi iekŗākusies - velns iznācis. Bet kā spēris pirmo kāju pār slieksni, tā nocirtis to, kā spēris otru kāju, tā nocirtis to. Beidzot ar zelta zobinu nogalinājis velnu pavisam. Tad paņēmis meitu, uzsēdinājis sev blakus baltās ķēves mugurā, un peldējis atpakaļ. Bet tagad meitai gadījies zelta vaiņags galvā, visa jūŗa atspīdējusi no vaiņaga. Pārjājis mājā un apprecējis meitu.