8. A.300. V. Krakope Rēzeknē, "Zidūnis", 1923., No 3.

Aiz trejdeviņim; mežim, aiz trejdeviņom jyurem, tuolejā. zemītē, boguotā valstiņā dzeivuoja ķēniņš, kuram beja treis ļūti skaistas meitas. Kaidu reizi pi ķēniņa ibrauca skaisti ģārbts kungs, kas lyudzja ķēniņu, atdūt viņam juo vacuokū meitu. Ķēniņš pamatīgi apskatījis kungu, ar vysleluokuo prīcu atdevja viņam sovu meitu. Bet breinums - kai vad, tai nikaidas ziņas par jū. Īt gadiņš pēc gadiņa, bet vēsts vys nav un nav.

Pēc vairuokim godim aibrauc taids pat precinīks ari ūtrai videjai meitai. Tū kai vad - leidz kai iudinī. Atīt laiks ari jaunuokajai. Ķēniņš ari šū atdūd taidam pat boguotam kungam. Bet kai vad, tai otkon kai gunī. Tak gadiņš pēc gadiņa, bet ni nu vīnas meitas nikaidas ziņas. Vacais ķēniņš ]ūti nūskumst par sovu meitu liktini, sludynuoj vysom mo1om, bet ziņas vys nav un nav.

Kaidu reizi pi ķēniņa atnuoc vīns cy1vāks, kas pastuosta, ka viņš zynūt treis bruoļus stiprinīkus, kuri vysaidā ziņā atrasšūt ķēniņa meitas. Kēniņš svuta sovu sulaini pi stiprinīkim un lik viņirn isarast pi sevis. Sulainis nūguojis, naatrūn stiprinīku muojuos. Ustabā sēd vecīte, kura īstuosta, ka stiprinīki asūt kulā

[piedarbā] un kuļūt. Sulainis īt uz kulu un tur, atradis stiprinīkus kujūt, padevis viņim dīvpaleigu, pīsoka, lai tī tyulin ejūt uz ķēniņu. Stiprinīkim šaida kēniņa pavēle ļūti napatyka, un vacuckais kai metja sulaiņam ar sprigulu, tai slapņums vin pašķeida..

Ķēniņš gaida, pagaida, bet nesagaidījis sulaiņa atejam, syuta ūtru sulaini, pīsacīdams šam tū pašu, kū pyrmajam.

Sulainis nūguojis atrīm stiprinīkus kuļūt un ar dusmi pīsoka vysdreizuok īt uz ķēniņu. Videjais stiprinīks aizzadusmuojs, trauc jam meitas. Stiprinīki apsajam tū izdarīt, bet pīsoka salasīt vysas bet nasagaidījis syuta trešū sulaini un līk lyugt stiprinīkus ar laipnim vuordim.

Trešais sulainis nūīt un, atradis stiprinīkus kuļūt lyudz ar laipnim vuordim, lai viņi ejūt uz ķēniņu. Ķēniņš, īraudzījis viņus, ļūti nūsaprīcuoj un vyslobuok viņus izgastījis, lyudz lai tī atrūnūt jam meitas. Stiprinīki apsajam tu izdarīt, bet pīsoka salasīt vysas valsts zyrgus. Kad vysi zyrgi beja salasīti, stiprinīki izguoja izlasīt sev juojamūs. Divi vacuokī izlasīja, bet trešais jaunuokais nikai navarēja : kai līk rūku uz mugoras, tai zyrgs i pi zernes. Vysu dīnu atstaiguoja, bet taida zyrga, kas spātu izturēt juo rūku, gon naatroda. Jau tymsam tymstūt, viņš pīguoja pi poša nabranguo, bet kad šam uzlyka rūku, zyrgs aizsprausloja un treiskuort nūsazvīdja. Stiprinīks šū kleperīti pajēmja sev.

Nūbejuši pi ķēniņa treis dīnas, stiprinīki laidjās ceļā. Juoja, juoja vīnu godu, juoja, juoja ūtru godu un, tik trešam beidzūtīs, pījuoja pi plotas upes. Par upi tylts un ūtrā upes krostā stuov augsta breinišķīgi skaista pils. Stiprinīki pjuoja pi tylta un veras, ka tev kaut vīna slīde, kaut vīns pēdiņš.

Stiprinīki sajēmja dūšu, drūsirn sūļim laidās tyltam puori, Puorjuojuši tyltu, ījuoja breinišķīgā pili, kur pi skaista golda sēdēja vacuokuo ķēniņa meita. Tei īraudzījusi, ļūti uzatraucja un teicja: "Kai jyus te tykāt? Steidzitīs dreizuok prūjom, jo desmit stundēs vokorā atskrīs valns ar sešom golvom un apreis jyusus un mani!"

Bet stiprinīki teicja: "Nasabeist! Atsaturēsim!"

Atguoja vokors. Vacuokais bruoļs aizguoja pi tylta sorguotu, kad valns skrīs puori tam. Nūguojis paleida zam tylta un stipri aizmyga. Jaunuokais bruoļs beja lelā namīrā, jo viņš jyuta, ka vacuokais aizmidzis. Jis dreiži aizskrēja uz tyltu, idyuŗa ar nazi gulūšam bruoļam kuojā un atskrēja atpakaļ. Vacuokais bruoļs izzamūdīs, satyna kuoju ar lupotu un mīrīgi gaidīja valna. Par nalelu breidi jis izdzierda brismīgu trūļisni - zeme vīn relbēja zam brīsmīguo valna kuojom. Par mozu breidīti valns jau beja pi tylta. Tfu! kur te kristīta cylvāka smoka! Te tak nivīns cylvāks navar tikt. Laikam, treis bruoļi stiprinīki byus šur atjuojuši. Pag' es jīm gon dūšu! .

Stiprinīks, izdzierdis valnu runuojam, iz1eida tiu zam tylta un teicja:

"Es asu pots vacuokais nu tīm trejim. Soki, vai atdūsi maņ ķēniņa meitu?"

"Tfu!" aizzabļuovja valns, "īsim kautūs!"

Īsuocja kautīs. Valns brīsmīgi turējās, bet stiprinīks saberzja jū druponuos un saplāstuo valna gobolus izsvaidīja kur kurū. Par breidīti atbraucja pa upi valnāns, salasīja vysus leluo valna kaulus, salyka laivā un nūbraucja. Stiprinīks smīdamīs guoja uz pili, p ajēmja ķēniņa meitu,

traucja ar dyuri par pils sīnom, un palyka ar vystas ūlu. Īlicis kabatā, laidjās maklātu ūtras videjuos. Juoja juoja vīnu godu, juoja ūtru godu un pījuoja i lelas u es aiz kuruos redzējās ūti skaista pils, vēl graznuoka kai pyrmuo.

puorjuojuši tyltu, ījuoja pilī. Veras, aiz lela golda sēd videjuo ķēniņa meita. Viņa īraudzījusi stiprinīkus, suoka klīgt: "Kas te jyusus atnesja? - Bēdzīt dreizuok prūjom, cytaidi vīnpadsmit stundēs vokorā atskrīs valns ar deviņom

un apreis vysus." golvom Stiprinīki teicja: "Nikuo, mes puorspēsim!"

Tagad beja kuorta īt tylta sorguotu videjami bruoļam. Videjais nūguoja un mīrīgi aizmyga. Jaunuokais atkon beja namīrīgs, ka laikam videjais nagulātu, un tuopēc guoja uz tyltu. Atradis bruoli guļam, īdyuŗa jam ar nāzi kuojā un nūbāga. Bruoļs izzamūda, apsēja kuoju un mīrīgi gaidīja valna atnuokšonas. Umai [piepēži] jis īzdzierda brīsmīgu trūksni, un tymā pat breidī valns kai zibins jau beja uz tylta. "Tfu! kur te kristīga cylvāka smoka? Kas viņu te varēja atnest? Ir tikai treis bruoļi pasaulē, kas dreikst pret mani rūku ceļt.

Sttprinīks, izleidis nu tylta apakšas, teicja: "Es asu videjais, vai atdūsi maņ labpruot ķēniņa meitu, vai isim kautūs?" Valns bļuovja: "Kausimīs!"

Stiprinīks otkon uzvarēja valnu, nūcierta viņam vysas deviņas golvas un pašu sakopuoja gobolim. Par šaltiņu [brītiņu] atbraucja valnāns salasīja vysas golvas un cytus mīsas gobolus salyka laivā un dreizi nūbāga prūjom.

Stiprinīks nūguoja uz pili, pajēmja ķēniņa meitu, traucja ar dyuri ar sīnu, piļs palyka par vystas ūlu, kurū īlicis kabatā devjās maklātu trešuos ķēniņa meitas. Un otkon juoja ilgu laiku, koleidz ī uo a i trešuos valna pils. Ījuojuši pilī, atroda trešū ķēniņa meitu aiz golda, kuruo klīdzja : "Bēdzīt dreizuok, jo divpadsmit stundēs nakts atskrīs valns ar divpadsmit golvom un vysus apreis "

Stiprinīki atbildēja: "Nikas, atsaturēsim!"

Niu beja juoīt pašam jaunuokajam tylta sorguotu. Viņš pajēmja iudiņa gluozi, uzlyka uz golda un sacīja sovim bruoļim: "Jo maņ byus slikti, tad šamā gluozē nu grīstim īpilēs ašņa pilīte, tod steidzītīs maņ paleigā!"

Nūguojis pi tylta, atsasāda un vysu laiku vaktēja. Divpadsmit stundēs suoka reibēt vysa zeme un šalkt vysi meži. Kai zibiņs atskrēja valns un nūstuoja uz tylta. "Tfu!" kur te kristīta cylvāka smoka?"

Stiprinīks izleida nu tylta zamaškas [apakšas] un teicja: "Vai atdūsi ķēniņa meitu, vai kausimīs?"

"Kausimīs!" aizbļovja valns tik bailīgā bolsā, ka vysa apkuortne nudrebēja.

Suoka kautīs. Kuovās, kuovās -- obeji saleida zemē leidz kryutem. Tad stiprinīks teicja: "Vysi zemes ķēniņi un kungi karuoj, bet ari atsapyuš, - vajag ari mums atsapyust."

Valns tam pīkrita. Stiprinīks nūjēmja sovu capuri un svīdja uz jumta, kur bija juo bruoļi. Capure izlauzja jumtu, bet bruoļi gulēja kai nūmyruši un nikuo nadzierdēja, lai gon ašņa pītecēja pylna gluoze. Tad nūuova zuoboku, svīdja uz piļs. Zuoboks īlauzja grīstus un ar lelu trūksni kryta uz golda, bet bruoļi nadzierdēja. Tad nūuova ūtru zuoboku un svīdja uz zyrgu staļla. Zyrgi sasatryuka, izlauzja durovas un aizskrējuši sameidēja valnu smolkom druponom. Mozais valnāns otkon atbraucja un rūpīgi salasīja vysas druponas un nūvedja. Stiprinīks aizguoja uz pili, pajēmja ķēniņa meitu un laidjās braukt uz ķēniņa pili.

Ceļā juojūt, jaunuokais stiprinīks īguoduoja, ka viņš valna pilī aizmirsis cymdus. Cikom stiprinīks juoja pēc cymdim, valns pajēmis pādejūs, puorsavērtja par jaunuokū stiprinīku un skrēja pakaļ ķēniņa meitom. Panuocis viņas, jis kūpā nubraucja uz ķēniņu.

Bet ar stiprinīku, kas nūjuoja pēc cymdim, nūtyka kas sovaids: tikkū viņš īguoja valna pilī, suoka apkuort viņam augt myurs, kurs izauga tik augsts, ka stiprinīks navarēja tikt uorā. Kur bejs, nabejs - atskrēja krauklis un atsasēdis uz myura sacīja stiprinīkam, lai tys ejūt kaidā pogrobā, kur guļūt pats vacuokais valtts. Tur atrasšūt vairuokus īmavus; lai pajamūt tūs, kuri byušūt ar zeimi, bet lai najamūt tūs, kurus dūšūt pats valns. Kad ītrtovus pajemšūt, tad lai stipri aizsveļpūt un zyrgs tu breidi byušūt kluotu. Tad lai sāstūt zyrgam mugorā un byušūt iznasts uorā, tik lai naaizmierstūt pajemt šū pazusē.

Kad stiprinīks īguoja pi vacuo va1na un gribēja pajemt zeimaiņūs īmovus, valns tam stipri pretuoiās. Tad stiprinīks nūsyta valnu, pajēmja īmovus un aizsveļpja. Tū breidi zyrgs beja kluotu.

Stiprinīks sādās zyrgam mugorā, pastīpja povodas un rovīnī pasacēja gaisā puori piļs sīnom. Skrīdams garum krauk[am, tū pajēmja sev pazusē un laidjās uz ķēniņa pili. Nūjuojis uz ķēniņu. viņš palyka pi kaida kalēja par paleigu. Krauklis, skrīdams prūjom, pametja stiprinīkam treis spolvas un teicja: "Jo byus kaidi gryutumi, īmet vīnu spolvu gunī un es byušu kluotu."

Nu šuo laika stiprinīks struoduoja pi kalēja. Atnuocja laiks, vacuokajai ķēniņa meitai otkon beja kuozas. Ķēniņš aizsacīja kalvam izkalt sovai meitai vaiņagu nu vara un apsūlēja par dorbu pyuru zalta. Stiprinīks īmetja vīnu spolvu gunī un krauklis tyulin beja kluotu ar taidu vara vainagu, ka smēdja vīn laistījās.

Kad atguoja vīdejai ķēniņa meitai kuozas, otkon ķēniņš aizsacīja kaļvam kaļt vainagu. Stiprinīks īmetja ūtru spolvu gunī un otkon krauklis beja kluotu ar skaistu vara vainagu.

Dreiži vīn atguoja kuozu laiks pašai jaunuokajai. Šai meitai ķēniņš aizsacīja izkaļt vainagu nu teira zalta. Stiprinīks īmetja trešū spolvu gunī, un tū breidi krauklis beja k1uotu ar taidu beja kluotu ar taidu vara vainagu, ka smēdja vīn laistījās.

Ūtrā reitā ķēniņa meitai beja juobrauc lauluotūs. Stiprinīks pakratīja īmautiņus, aizsveļpja un tyulin zyrgs beja kluotu. Stiprinīks sādās zyrgam mugorā un par mozu breidīti jau beja uz ceļa, pa kuru beja juobrauc valnānam ar ķēniņa meitu lauluotūs. Stiprinīks gula valnānam mugorā, salauzīja jū gobolim un pats apsaprecēja ar ķēniņa meitu. Treis dīnas, treis nakts vysa valsts dzēŗa kuozas.

Pats tur beju, olu dzēru, madu ēžu, par lyupam tecēja, svuorkus salēja, bet mutē natyka.