9. A. 300. 513 A. St. Ulanovska Viļānos. Zbior wiadomosci do antropologii krajowej. T. 18, K r a k a v ā. 1895., 393. 1. p.

Sjeņuok laikim bjeja kjeniņš. Nūbraucja jis iz mjedjeibys iz lylu mježu i atroda ti bārnu, puišķiņeņu, zjamjā guleit. Vot jis lyka pajemt jū, vjest iz sovu sātu i globuot. Nūkristjēja jū : Juotrs Palnuruška. Puorguoja cik godu, izauga tys puiškins lyls, šmuks, kjēniņš žāluoja juo cīši.

Vīnu dīnu padevja ziņi kjēniņam, ka cytā kjēnistī atsarada treis ragaņi, kur ādja ļaud's, jiudini vysu dzjēra - i ka jī cīši mudri īt, tiuleņ itū malu atīškūt's. A ko kjēniņš grib puorsorguotu uu jūs sovu kjēnisti, lai syuta kaidu karavjeiru, kab ar jīm kautūs, a može [poļu un baltkrievu može, varbūt] jam nūzadūs nūkaut jia. Padzierda Palnuruška, atīt iz kjēniņu i soka tai: "Kjēniņš, palaid mani, es juošu kautīs ar ragaņim."

Kjēniņš pazasmjejas i soka : "Ej tu aiz cepja, ar prusakim kaunīs, na ar ragaņim!"

Juons nūguoja nūskumjeigs. A par cik dīnu padevja ziņi, ka ragaņi jau na tuol ira, iz poša rūbježa, i brīsmjeigi daudzi slyktumu dora. Atīt Palnuruška otkait iz kjēniņu i prosa: "Kjēniņš, palaid mani kautūs ar ragaņim!"

A kjēniņš jam atsoka taipat: "Ej aiz ej cepļa prusaku dzanuot!" Nūguoja Juons,

ac's nūlaid's kai suns, a par šalti atskŗāja cyl vāks pascjeit kjēniņam, ka jau ragaņi

juo kjēnistī saguojuši, vajag tiulep syutjēt karavjeiru, nazakavjeitīs. A tja nava

nivīna tivi kuo nūsyutjēt. I soka iz kjēniņu, ka Palnuruška lyls styprynīks ir,

daudzi spāka tur, kai pajēmja ar vīnu rūku patmalu akmini dziernovu, kai 1aidja, to treis viersti nūskŗāja.

Dūmuoj sjev kjēniņš: "Kas ta zyna? Može jis jūs i nūvaldjās?"

A Palnuruška atguojis i prosuos: "Pa1aid mani, kjēniņš!" Kjēniņš soka: "Nu, ka gribi, pajem nu stajļa ļubnū [baltkr. lubny, kaut kuŗš, kas patīkas] zyrgu, pajem div saldāti par paleigu sjev i juoj!"

Nūskŗāja Palnuruška iz stajļim izlasjēt zyrgu. Iz kura tik rūku izlyka, tys tiuleņ puorleiga i apsagrīzja augšpjedjeņ, ka bjeja djej zyrga cīš griuts. Cik, cik atroda vīnu, kur naleika, vjaI aizzazvīdzja i ar kuojuom suoka mjeidjētīs. Palnuruška izsāda viersum, pajēmja div saldāti par paleigu i izbraucja cjeļā. Atjuoja da kjēneņa rūbježa, vieras - upja lela, iz tuos upis zalta tylts da ūtrys puses,. a iz upis molys krūgs.

Ragaņim ti vīn cjeļš i bjeja. Dūmuoj tys Juoņeits: "Jūs tja juogaida!"

Aizjuoja iz krūga, saldāts sovus ti pamjatja, lyka jīm nagulāt, može pasauškys paleigūs; a pats nūguoja, zam tuo tylta atsasāda i sjād. Ka jau bjeja vīnpadsmyta stundja, dzierd jis, ka zjamja reib, mježs šņuoc, jiudins ryuc it ŗadz, ka skrīņ ragaņs ar sješys golvys. Izjuoj iz zalta tylta ir zyrgs jam pakreit iz objeju cjeju. Jis aizklīdz: "Vylka maita, kuo tu bjeistīs?"

Atsoka zyrgs: "Maņ ir bais Juoņa Palnuruškys!"

Ragaņs soka :"Maluoj! I vuornys juo kaulu nadaņass iz tjanini!"

A Palnuruška izlīn nu patilts i soka: "Tu maluoj, naškjeists gors! Es asmu tja i kaušūs ar tjēvim!"

Nu, i suoka kautīs i kovās cik stundis. Palnuruška pīvjeicja jū, nūcierta jam vysys sješys golvys, mjālis izgrīzja, īlyka kješā, zyrgu juo sakopuoja i sasvīdja upjā. Īt krūgā, vieras, ka juo saldāti guļ par augstu, kruoc papyrzdami. Jis jūs pīcjeļ i soka:

"Voi jius tai gaidjējāt maņa, kab man paleidzjāt? Labi, ka jiusu navaidzjēja, a kab es jiusu sauktu, to kas tūlaik byutu?"

Jī puorprasjāja jū, ka bjeja cīši nūmūcjeiti i apsajēmja, ka vairuok tai nadaŗeis.

A Palnuruška naīt i gulātu. Jis taids i bjeja, ka nagulēja, to nagulēja; a ka atsagula, to gulēja mīgā treis naktis i treis dīnys. Iz ūtrys nakts līk otkon sovim saldātim, kab jī nagulātu; a pats nūīt, līņ zam tyIta i sjād gaidjeidams ūtra ragaņa, ka juos. Vīnpadsmytā stundjā klausās, ka jau zjamja dudz, mježs šņuoc, jiudins leiguojas i atskrīn ragaņs ar astoņis galvys. Izjuoj iz tylta, a juo zyrgs tiuleņ i pakreit iz objeju cjeļu. Jis vaicuoj: "Vylka maita, kuo tu bjeistīs?"

"A maņ bais Juoņa Palnuruškys, jis tja iraida."

Ragaņs suok smītīs: "Kū tu maluoj, vilka maita? I vuornys kaulu juo nadaņass iz tjanini!"

A Palnuruška izlīņ i soka: "Tu maluoj, naškjeists gors! Es tja asmu i kaušūs ar tjevim!"

Suoka kautīs, kovās, kovās - Palnuruška i tū ragani pīvjeicja, vysys ostoņis golvys nūruovja, mjāliš izgrīzja i lyka kješā; zyrgu juo sakopuova ir sasvīdja upjā.

Īt krūgā, a saldāti guļ - jis jūs i napacjēla. Guļ, to guļ, koč reizja lai izaguļ labi!

Iz trešys nakts losās Juons otkon īt pjet trešū ragani i soka iz sovim saldātim: "Itys byus vysubaileiguoks ragans, byus ar jū griutuoks kai ar citim. Kab jius maņ nagulātu šūdīp, byusii maņ vajadzeigi!"

Pīlēja jiudiņa gluozjā īdevja ručņiku [baltkr. dvielis] i soka tai: "Ka tys jiudins paliks par ašni, a nu ručņiku suoks jiudins tjecjāt, tūlaik mudri skrīnīt iz manim paleigūs!"

Nūguoja Juons, paleida zam tylta i gaida. Ka jau bjeja pušnakts, dzierd, ka zjamja dudz vjal cīšuok un miežs vjal cišuok šņuoc i skrīn ragaņs ar divpadsmit golvu. Izjuoj iz tylta, a juo zyrgs i pakreit iz objēju cjeļu. Jis aizzakklīdz sirdjeigi: "Vylka maita, kuo tu bjeistīs?"

"Bjeistūs Juoņa Palnuruškys, jis tja iraida!"

"Kū tu maluoj, vylka maita? I vuornys kaulu juo tja nadapass!"

A Palnuruška, izleidams nu patiltis, soka tai : "Tu maluoj, naškeists gors! Es tja kaušūs ar tevim!"

Suoka kautīs, Palnuruška jau sješys golvys jam nūruovja, i suoka tys ragaņs juo prasjēt, kab jis dūtu jam atsapyust. Soka tai: "Voi muotja tjevi dzymdynuoja?"

Palnuruška atsoka: "Dzymdynuoja!" "Atsapyustjās?"

"Atsapyustjās!" "To dūd i maņ atsapyust!"

Palnuruška i nūzalīcjās, par šalti vieras, a tuos golvys, kur atcierta, dajauga jam. Jis atkon ar divpadsmit golvu! Vot slikti padarēja, ka djevja atsapyust. Suoka otkon kautīs. Palnuruška cīši jau nūzamūcjēja, cikuom jam sješys golvys nūruovja, i ragaņs sasyta jū leidz cjeļim zjamjās. Vieras jis, voi naīt juo saldāti paleigūs, a jūs naŗadz. Jī aizmyga i gulēja par auģstu. Nūmaucja jis zuoboku nu lobuos kuojis, izsvīaja iz krūga, krūgam pus jumta nūruovja, a tī vys gulēja. Salasjēja, cik spāka, via1 div golvys nūruovja ragaņom, a ragaņs sasyta jū da jūstys vitys zjamjās. I vjal div golvys nūruovja, a ragaņs jū da pazušu sasyta zjamjās. Vot jis nūmaucja zuoboku nu kairuos kuojis, laidja iz krūgu, ka krūgu rozjaucja i vīnam saldātam pīri rozsyta. Jī triukās kuojuos i vieras, ka pylna gluozja ašņa i nu ručyika jiudins tak kiusādams. Soka tai: "Lai nu ragaņs nūsyt ti!"

I nazasteidzjās vys īt paleigūs. A Palnuruška nu pādjejuo spāka vjal ragaņam tuos divjējos pādjējos golvys nūruovja, mjālis izgrīza, kuldā iebuoza, zyrgu juo sakopuova i upjā sasvīdja. Nuīt iz krūgu, a tī kustynuojas jau īt paleigūs. Jis izlomuoja jūs, karn jī naklausjēja, kai jis jīm pīscjēja i lyka ladjātīs juot iz sātu. Juoja, juoja i aizguoja jīm vakars, tymss, i ŗadz guns nu tuolinis. Soka saldāti: "Var radzjāt guni, vajaga ti puorgulāt."

"Vajaga paprīšku apzynuot, kaidi ti ļauds byus, može kaidi razboinīki," atsoka Palnuruška.

Nujuoja paprīšku da tuos ustobjeņis, stuojas zam lūga i klausās. A ti runuoja tai: "Apsyta myusu vjeir's, voi mjes jam daravuosim? Na, nadaravuosim!"

Ti dzeivuoja tūs ragaņu sīvys, i vīna soka tai: "Es paIikšu par uobjeļnīcu ar smordjeigim uobjeļim. Jis kai juos, ka nūraus uobjeli - apjēss i nūmiers."

Ūtra soka : "Es palikšu par azaru, pataisjēšu, kab jis dzjart aizgribātu - jis kai pazadziers, tai i nūmiers."

Trešuo sola: "Es ap!ikšv iz šuo mīgu i byušu par mjeikstu vītujis nūjuos, atsaguls i nūmiers."

A muotja juos atsasauc tai : "A ka jius napadareisit jam nikuo, to es pa1ikšu par cyuku, skrīšu pakaļ i nūreišu jū."

Vot jis izzaklausjēja ti vysu i soka: "Tja navar gulāt. Juosirn tuoluok!"

Juoja, juoja vysu nakti - izausa gaisma, a jis vys juoj. I saūda cīši lobu smoku - vieras, nu kurinis taids lobs smords, i ŗadz, ka stuov uobjelnīca cjeļa molā ar šmukim uobjeļim. Tī saldāti soka: "Niu pajēškuš uobjeļu!"

A Palnuruška atsoka: "Tys pyrmū uobjeli apjēškys, kas pirms dajuoškys!"

Palaida sovu zyrgu i paprīšku dajuoja. Izvylka zūbynu, kai nūcierta uobjelnīcu, tai uobjelnīca izgaisa, a tamā vītā guļ buoba nūsysta. Nūjuoja tuoļuok, smjertjeņa gribis dzjart. Ŗadz azari, a tymā azarā plavuoj [baltkr. plawac', peldēt] spaņeits zalta iz sudobra važeņu. Saldāti soka: "Dzarti gribis! Vot šmuks jiudins, pazadzierškuš labi!"

A Palnuruška atsoka: "Kas paprīšku dajuos, tys pyrmyjs i pazadzierškys."

Aizskŗāja prīškā - kai cierta ar zūbynu azaram, vieras - ni azara, ni spaņeiša, tik buoba guļ nūsysta.

Nūjuoja tuoļuok, apjēmja mīgs jū cīši, ka nu zyrgu kreit zjamjā - vieras: stuov vīta apkluota. Ti saldāti soka: "Vot mjeiksta vīta! Atsaguleiškuš, paguleiškuš koč drusku."

A Palnuruška atsoka otkon : "'Tys gulās, kas dajuos paprīšku!"

Palaidja zyrgu, dajuoja paprīšku - kai cierta ar zūbynu par vītu, tai vīta izgaisa, a iz tuos vītys guļ buoba nūsysta. I dzierd jau, ka par divpadsmit vjerstu atskrīņ cyuka. Pajem Palnuruška kukuli maizis i nūsvīž - tjei maizja nūskŗāja par sješi vjersti. Cyuka grīzjās pjēc maizis, a jis daskŗāja pi smjēdis, klabynuoj pi durovu, prosa, kab īlaistu, ka cyuka jau skrīņ pakaļ. Kajvs īlaidja jū i mudri sataisēja dzjelža dūrs. A cyuka kai dasktāja, kai giva ar muti, iz raizis pus durovu izruovja. Giva ūtru reizi, izruovja vysys dūrs, īkrita smjādjā. A kajvs tuŗēja jau rūkā kņeipstak's, pītvjeicātus sorkonus, giva jū, svīdja iz loktys i suoka oba div ar Palnurušku kalt ar vasarim. Kola, kola, cikuom nu tuos cyukys izkola sudobra zyrgu ar zalta nogim, ar zalta krāpjām i zalta asti. Tūlaik dūd kaļvs Juoņam djesmit pudu dzjelža vāzu i soka: "Sjēst iz tuo zvrga, nazabjeist! Jis tjevi ņass pa gaisu, a tu sit ar vāzu, cik vīn tur spāka, sit, cikuom nūzalaiss iz zjamja. Ka jau iz zjamja nūzalaiss, tūlaik jis byus lobs i varjeisi juot, kur vīn gribjeisi."

Juons atsasāda i izzacjēla gaisā, syta ar vāzu, cik vīn leida. Tys zyrgs skŗāja kai troks, a jis syuta, cik vīn spjāja. Suoka jau laistīs, a jis vys syta. Kai pazastatjēja iz zjamis ar kuojuom, tūlaik jis nūsvīdja vāzu i nūjuoja mīreigi, zynuoja, ka nu juo jau izguoja naškjeists gors uorā.

Juoj ,i vieras, a ti taišņi iz juo skrīņ viersum div akmini, lili kai kolni, to vīnu vītu saīt, to razaškjeras, brīsmjeigi mudri skriņ. Jis tiuleņ dazaguoduoja, ka jī djeļ tuo, kab jū nūsist. Vot jis dajuoja tivi, sadrūsynuoja zyrgu i puorlācja, tik zyrgam astis gobaleņu atruovja.

Juoj tuoļuok, ŗadz: div ūzūli skrīņ taišni iz juo - to sazait, to rozaškjer; to sazaīt, to rozaškjer. Tai i skrīņ iz juo. Jis dalaidja jūs tivi, sadrūsynuoja zyrgu i puorlācja, tik zyrgam pus astis atruovja.

Tagad jau juoja mīreigai i atjuoja iz cytu kjēnisti - vieras: stuov kjēneņa piļa, a pjet jū šmuka pļova, jam cīši aizagribjāja gulāt, ka sjeņ nagulēja. Nūkuopja nu zyrga palaidja jū pļovā, a pats atsagula i aizmyga styprā mīgā.

Vieras kjēniņš pa lūgu, ka sviešnis kaids guļ iz zuolis, syutas kab jū pīcjelt, a navar nikai jū izmūdynuot. Lyka pajemt zyrgu i gaidjēt, cikuom jis pīzacjels. Jis gulēja treis dīnys i treis naktis. Caturtā dīnā atsamiūdās, vieras : zyrga nava. Nūīt uz piļi, vaicuoj, voi naŗedzjēja juo zyrga? Soka, ka kjēniņš lyka pajemt -vot jis īt taišņi iz kjēniņu, soka: "Kjēniņš, atdūd munu zyrgu!"

Kjēniņš soka: "Djēļ kam na? Atdūšu, tik paprīkšu dabuoj tu maņ nu cytys kjēnists kjēniņeiti par sīvu!"

Ti bjeja cīši skaista kjēniņa meita, jis jau sjeņ gribjēja žeņētis [kr., precēties] ar jū, a tāvs juos nadjevja juos jam. Vot Juons atsoka, ka īškys i dabuoškys ju. I nūguoja.

Īt, īt par lelu mježu i satjeik napazjeistamu cylvāku; tys napazjeistamyjs sazavasaluoja [apsveicinājās] ar jū i vaicuoj: "Kur tu eji?"

Juons soka: "Svuotūs".

Jis soka: "Es asu Soltums, īšu ar tjevi, može tjev gadjēšūs [noderēšu]."

"Labi, ej ar manim!"

Poīt tuoļuok, satjeik otkon napazjeistamu, tys jūs aiztur i vaicuoj: "Kur jius ejat?"

Soka Juons : "Svuotūs iz kjēniņeiti."

"Es esmu Bods, īšu leidza, može jiusim gaidjēšūs." Juons soka: "Ej, kū vairuok, to lobuok."

Guoja, guoja - satyka vjal šauci [baltkr šawiec, kurpnieks i skrauci [baltkr. un poju krawiec, skroderis]. Jī taipat nūguoja leidza, jūs i daudz tagad, jau četri. Atguoja iz kjēniņu i vaicuoj kjēniņš iz Juoni: "Kū pascjeisi, bruoleit?"

"A vot es tū pascjeišu, ka es atguoju svotūs iz kjēniņa meitu nu tuo a nu tuo kjēniņa."

"Nu labi, reit ap tū runuosim, a šūdīn pazagost [pasērsies] pi maņa! Likšu pierti izkurinuot, izzapiersīs nu cjeļa, byus mjeiksti kauli." .

Lyka dzelža pierti izkurinuot, cikuom sorkona, i nūvjast ti jūs. Dūmuoja, ka jīm ti smierts [nāve] padaŗeis. A Soltums īskŗāja, aizpyutja, aizsaldjēja sīnys i pierts solta palyka. Jī atīt uu pierts, kjēniņš bŗeinīs, vaicuoj: "Nu, kas? Izzapjārīt jau?"

Juons soka: "Nu, pierts tjei i bjeja, taida solta, ka mjes izzapjārt navaŗējām."

Kjēniņš pagrūzjāja golvu i prosa jūs iz vakaŗeņām. A bjeja jam maizis i gaļis pīgatavjēts djeļ sjeptiņu godu. Jis lyka vysa iz golda salikt i soka tai: "Kad apjēssit tū vysu, kas ira salykts, to dūšu mjeitu; a naapiēssit, to golvys nūcieršu jiusim."

Jī aizzasāda aiz golda, a Bods kai dazalasjēja pi vakaŗenu, vyss jēdjeņš izjēdja i djeļ tūs cytu vjal nalyka; . jī klīdz, ka āsti gribis, a kjēniņš djevja jīm taidys slyktys vakaŗeņis, ka nabjeja kuo apāst. Radz kjēniņš, ka navar ar jīm nikuo padaŗēt, i soka iz Palnurušku: "Klausīs, ka sašyusi mjeitai kurpis, najimdams māra, kab byutu kai ŗeizja pa kuojai, ni lyluokys, ni mozuokys, tūlaik mjeitu atdūšu, a ka nasašyusi, to golvys nūjimšu."

Soka šaucs iz Juoni: "Par tū moza bāda, es sašyušu kurpis, byus lobys." '

Iz reita atnas Juons kurpis kjēniņam, kjēniņš sauc mjeitys, lai pamjēŗej, kai ŗeizja pa kuojai. Vot i Juoņa vierss. Soka kjēniņš : "Vjal ŗeizi raudzjēsim. Sašyuņ m!jeitai dŗābis, najimdams māra, kab byutu pa juos augumam, ni eisys, ni garis, ni platys, rii šaurys. Kai tu padaŗēsi, to mjeitu jau atdūšu."

Iz reita Juons atnas dŗābis i tai kai nūmjēŗājs iz juo. Kjēniņš golvu kosa, bet mjeitu juodūd. Vuordu pasejēja, jau atmjeit navar, vajag tuŗātīs aiz vīna. Idevja mjeitai lylu pyuru i pīscjēja Juoņam pajemt jū i braukt pa cjeju.

Vot Juons i nūbraucja i nūvjadja jū iz tū kjēniņu. kjēniņš rods [priecīgs], taisjās jau kuozys, a Juons prosa, lai jam tagad ka jī īgriuda kjēniņu otuorī ragaņs apsyta, a ka napascjeis, to jī jū [atvaru] pa šauruom, laipuom."

Juons dazaguoduoja. ka jis grib juo īgriust, i soka tai: ,,Tu ej pa prīšku, cjeļu maņ paruod', to es nu pakajis īšu."

Kjēniņš nūguoja, a Juons pajēmja, īgriuda jū - kjēniņš nūzasyta. Tūlaik prosās kjēniņeitja, lai Juons nūvad jū iz tāvu atpakaļ, ka jai nabjeja jau kuo ti daŗēt. Vot jis i nūvad jū, i cjeļā nūzarunuoj jī, ka Juons prasjeis kjēniņa, lai jam atdūd jū par sīvu, a jei pajem, paškiņkuoj jam gradzyna, ka jei jau pi cyta naīs. a Juons jau bjeja ciši nūzamūcjējīs, sieņ nagulēja i soka iz kjēniņeiti: "Es tagan guleišu treis dīnys i treis nakt's."

Jei soka: "Labi, es tjevi gaidjeišu tipat."

Jis atsagula i aizmyga, a tī saldāti, kuri bjeja jam paleigūs. daguoja pi kjēniņeitis i soka, lai jei pīzvjēŗēj, ka jei pascjeis tāvam, zyrgu atdūd. Jis atsoka: "Labi, atdūšu, ka tu puorīsi par otuoru nūsiss. Navaŗēja jei atsalīgtīs, jei i pīzvjēŗēja, a jī pajēmja, atcierta Palnuruškam kuojis leidz cjeļim i nūbraucja ar kjēniņeiti.

Pjēc treju dīnu pazamūda Juons - vieras: kjēniņeitis navaida i kuojis jam atcierstys guļ zjamļā. Tjei vial laimja juo bjeja, ka jī kuojis pi juo pamjatja. Vot jis tuos kuojis pajēmja, palyka zam pazušu i nūguoja iz cjelu. Vylkās, vylkās - dazavylkās da ustabjeņis iz vystys kuojeņis, īīt vydā, a ti vjecs, pats leidz spŗeidi ar buordu leidz aukiuni - soka iz jū: "Ej tu, vjecs, atņas jiudiņa dzjeivuo, sadzīdjēj manys kuojis!"

Vjecs pajēmja spani, nūguoja pjēc jiudiņa, atnas i grib jam kuojis mozguot, a Juons soka: "Paga, paga!"

Pajēmja vāzu, salauzja, īlyka jiudinī, a tjei vāza pamjeļņēja kai ūgļa. Juons soka: "To tu mani tai nribjēji ječeit [dziedēt]!" Pajēmja vāzu, syta jū, syta - sasyta kai skuobu uobjeli i

lyka otkon īt pjēc dzjeivuo jiudiņa. Niguoja vjecs i atņazja. Juons otkon īlyka vāzu, a jei za]a palyka Vot iis pazyna, ka tagad lobs jiudins, apmozguoja cjeļš, dalyka kuoiis, tuos kuojis i dajauga. Djevja pīrā vječam i nūguoja. .

Īt i vieras: vjal ustabjeņa iz vystys kuojeņis - īt vydā, a ti vjacja dzjeivuoj. Jis sazavasaluoja i vaicuoj: "Kas pi jiusu lobs? Može kū jaunuoku dzierdjat?"

A tys bjeja jau cytā kjēnistī, kur tjai kjēniņeitai tāvs dzjeivuoja par kjēniņu. Vot tjei vjacja soka: "Pi myusu byus kuozys, kjēniņa mjeita īt pi veira."

Juons palyka cīši bjēdjeigs, ka jei juo nadagaidjēja i pi cyta īt, suok stuostjēt vjacjai vysys sovys nalaimis i prosa, lai jei pavuicāj [pamāca], kai jam daīt iz kjēniņa sātu. A jei īdūd jam kūklis i soka tai: "Ej i spjālāj, daīškys vysuŗ!"

Jis soka: "Es namuoku spiālēt."

"Tys nikuo, ka tu nomuoki, tja taidys kūklis, ka patruopjēsi taipat."

Jis paklausjēja, nūguoja iz pogulmu kjēniņa piļa, kai aizspjālāja, cik bjeja šmuki, ka vysi suoka doncuot, i vaci i jauni, i mozi i lili. Nūskŗāja tiuleņ pascjētu kjēniņam, ka atsarads taids spjēlniks, ka vjal taida nava kuozuos. Kjēniņš lyka juo pasaukt i prosa, kab jis aizspālātu. Jis pazastatjēja pi kjēniņeitis i rūku izlyka iz kūkļu, kab jei īraudzjētu sovu gradzynu. Jei tiuleņ īraudzjēja i pazyna jū - sauc kjēniņu iz ūtru pokoju [istabu] i soka: "Vot tjāt, tys ir Juons Palnuruška, pi kuru es pazajēmu izīt par sīvu. Es tīm saldātim nu bailis pīzvjērēju, bet es tagad pazynu Juoņa pa gradzynu, kur es jam īdjevu."

Kjēniņš līk jūs pasaukt vysus, i saldātus i Palnurušku, kab jī izstuostjētu vysu, kai bjeja. Tī sa1dāti soka, ka jī ragaņ's nūsyta, a Juons vaicuoj: "Kaidu zjeimi jius tuŗat, ka jius nūsytāt?"

Jī natura nikuo. A Juons valk nu kješys mjālis tūs ragaņu i soka tai: "A map zjeimis iraida. Vot sješys mjālis nu pyrmuo ragaņa, kur bjeja ar sjeszys golvys. Vot ostoņis mjālis nu ūtra ragaņa, kur bjeja ar ostoņis golvys. A vot divpadsmit nu trešuo, kur bjeja ar divpadsmit golvys."

Jī navaŗēja nikuo atsacjēt. Kjēniņš lyka jūs izvast i ar zirgim rozraustjāt smolkuom druponuom, a Palnuruškai atdjevja mjeitu sovu par sīvu.

I es kuozuos bjeju, jēžu un dzjēru guļuoju [priecājos] labi. A ti suovja nu blisis, vīns duraks saldāts luodjāja blisi i mani īluodjēja, kai suovja, tai es tiapat i atsarodu.