1. A. 300. G. Dandenis Gatartā. LP., V, 46, 4. AŠ, II, 36 n.

Kādam ķēniņam bijusi daiļa princese un šo princesi velni sarunājuši nozagt. Vienu nakti itin rāmā laikā ķēniņš gulēdams sadzird: tāds troksnis, tāds troksnis laukā - kā rūc, kā gaud - nevar saprast.

Ies skatīties. Velni izrāvuši viņa paša meitu no gultas un nes prom. Tūlin zināms, sasaucis visu valsti palīgā, lai skrien pakaļ, lai meklē! Un kas pārvedīs princesi veselu, tam atdošot to par sievu.

Skrējuši arī tad no malu malām un izklīduši, jāsaka, uz visām pusēm; tomēr nekā un nekā.

Bet mežā, pie kāda stāva stāva kalna dzīvojuši trīs brāļi: divi gudri, viens muļķis. Gudrie brāļi - jau tā kā vakar - aizsteigušies princesi diezin kur meklēt; bet muļķītis vēl grozījies pa māju, prātodams, vai iet, vai neiet princesi meklēt. Te nezin kā pacēlis acis - ierauga: princese turpat kalna galā saliekusies uz apaļa akmeņa un raud un vaida; bet akmens griežas riņķī un skurbina šo bez jēgas. Tūliņ izrāvis āzi no kūts, uzlēcis mugurā un jājis kalnā. Divreiz āzis kāpdams gan vēlies atpakaļ, bet trešo reizi saņēmies labi un tad, tad izdevies uzkļūt. Nu gribējis trako akmeni apturēt, bet nekā. Iegājies tādā vilcienā, ka zib vien. Ko vairāk gaidīt? Lēcis uz labu laimi akmenim čuprā pie princeses. Izdevies gan; bet taī pašā brīdī žvākt! akmens nogrimis ellē un šie abi līdz.

Tur apakšā velni tūliņ kā mežs princesei ņigu ņegu apkārt un nu skaidri redz: izrauj tiešām no rokām un ieslēdz aiz stiprām durvim. Bet laime vēl tā, ka ellē ieraudzījis lielu dzelzs gabalu, mazākais savas birkavas četras smagu. Dusmās pakampis to pašu un sadauzījis durvis drostalās, vēl uzsaukdams: "Velni, sātāni, ja neatdosit princesi, es jūs visus apslānīšu!"

Velni tūlin palikuši rāmāki: lai ejot tur viņā istabā pie paša lielākā velna izdarīties, viņi no savas galvas nevarot atdot! Labi. Iegājis pie paša lielā un atkal par laimi turpat zemē ieraudzījis lielu bumbu; droši četras birkavas smagu. Pakampis to un uzsaucis: "Ja neatdosi princesi, es tevi kā mušu notriekšu!"

Lielais velns domājis : "Re, re, kādi kaisli gāzēji taī virszemē arī nav! Ko te jokosies? Lai ņem!"

Tūdaļ pavēlējis muļķīti ar princesi uz apaļā akmeņa sēdināt un ārā vilkt. Akmenis bijis iesiets virvē. Nu likušies trīssimti velnu virves galā un uzvilkuši šos kalna galā.

Muļķītis palaidis princesi uz māju un pats palicis savā būdiņā. Bet prom ejot, princese novilkusi gredzenu un uzmaukusi muļķītim pirkstā. Ķēniņš bijis par daudz priecīgs, ieraudzīdams savu meitu sveiku pagalmā un to vien uzstājis, lai teicot, kas esot glābis? Šī atsacījusi "Mans brūtgāns, kam savu gredzenu atdevu."

Ķēniņš sasaucis visu valsti un pavēlējis brūtgānu - tādu, kam meitas gredzens pirkstā - atvest pilī. Beidzot atraduši arī šo (muļķīti) krāsns priekšā pelnus grābjam. Tūlin aicinājuši pie ķēniņa. Un nu bijušas muļķītim ar princesi brašas kāzas.