2. A.300. Vītols Stukmaņos. R. Auniņa "Ueber den lettischen Dachen-Mythus." 137. LP, VI, 3, 6.

Vecos laikos dzīvojis viens vīrs un sieva mazā mājiņā. Virs drīz nomiris, atstādams atraitni ar diviem maziem bērniņiem, vienu dēlu un meitu. Dēlu, Miķieli vārdā, un meitu, ar vārdu Tekla, māte rūpīgi kopusi un audzinājusi. Tā viņi dzīvojuši visi trīs kopā ilgus gadus laimīgi un bez bēdām.

Miķielis jau bijis pieaudzis brangs jauneklis, pašos spēka gados un viņa māsa skaista jaunekle, pašos ziedu gados, te viņiem negaidot uznākušas lielas bēdas.

Ļoti jaukā pavasaras dienā, jūnija mēnesī, Tekla iegāja savā puķu dārziņā puķes aplaistīt. Te uz reiz - kur cēlies kur ne - briesmīgs pūķis, ar dedzīgām, ugunīgām acim, sagrābis viņu ar saviem zvēra nagiem un aiznesis uz vareni augsta klinšu krasta, kur vēl neviena dzīva dvēsele nav bijusi.

Viņas brālis Miķielis pa to starpu bijis aizbraucis uz pilsētu mātei ko pārvest. Kad mājā atbraucis, saulīte taisījusies patlaban noiet. Istabiņā iegājis, viņš atrod māti sēžam.

"Kur ir mana māsa, Tekla?" "Viņas nav, viņas nav!"

"Māt', ko tu domā, kur viņa var būt palikusi?"

"Kas to, dēls, zina? Veci ]audis daudzina, ka esot dzirdējuši, ka tie briesmīgie pūķi nozogot bērnus, pat lielus cilvēkus, un tad aiznesot augstos klinšu krastos." Rītā dēls saka uz māti: "Es iešu māsas meklēt."

Miķielis nu taisījis trepes, lai varētu uzkāpt stāvos klinšu kalnos, un tad gājis māsas meklēt.

Kalnā uzkāpis, viņš gājis un gājis, kamēr pienācis pie vienas mazas mājiņas. Iekšā iegājis, viņš atradis vecu raganu sēžam. "Dēls, ko tu te meklē?"

Miķielis teicis : "Savu māsu, Teklu."

Viņas te nav. Taisies, kā tieci projām! Kad mans vīrs atnāks mājās un

tevi še atradīs, tad viņš tavu dzīvību vis netaupīs." Miķielis apdomājies, kas darāms, un tad steidzies projām.

Labu gabalu nogājis, Miķielis ieraudzījis smuku, smuku pili. Viņš ieiet iekšā un redz raganu ar trim galvām sēžam.

"Ko tu te meklē?" ragana viņam vaicājusi. Savu māsu, Teklu," Miķielis atbildējis. "Taisies, kā tieci projām!"

Miķielis jautājis: "Kas šai pilī dzīvo?"

Ragana tam atteikusi: "Mans vīrs un dēls. Viņi ir aizgājuši pie saviem strādniekiem."

Miķielis izvilcis zobenu un nocirtis raganai visas trīs galvas. Nu viņš staigājis pa visiem kambaŗiem, raudzīt, kas tur ir. Vienas durvis atvēris, viņš ieraudzījis savu māsu sēžam.

"Saki man, mās, kā tu šinī pilī tiki?"

Māsa nu stāstījusi, ka puķu dārziņā šo tas niknais elles zvērs sagrābis ar saviem briesmīgiem nagiem un atnesis uz savu pili un ka tas nelaižot šās ne dienu, ne nakti vajā. Brālis prasījis Teklai: "Kas tā par sievu, kas tur priekšā sēdēja? Es viņai nocirtu visas trīs galvas."

"Tā bija pūķu māte," māsa atbildēja. "Vai, Miķiel! Tu esi slikti darījis. Kad viņas dēls un vīrs atnāks, tad tie mūs dzīvus aprīs. Viņi ir pie strādniekiem, bet pusdienā viņi būs klāt. Bēgt arīdzan nekur nevaram, jo viņi mūs tikpat noķertu."

Neko darīt, Miķielis paslēpies turpat pilī un gaidījis pūķi pārnākam. Pulksten 11-os ieskrējis pūķis. Māti redzēdams paga1am, prasījis: "Kas manu māti nokāvis?"

Tekla sacījusi: "Te neviena sveša cilvēka nav bijis." "Ko tu melo! Es saožu svešu smaku."

Pūķis skrējis no viena kakta uz otru. Miķieli atradis viņš to sagrābis tūlīt ar saviem briesmīgiem nagiem. Bet Miķielis sakapājis pūķi ar savu zobenu gabalu gabalos. Pulksten 12-os atskrējis pats velns ar sešām galvām.

"Kas manu sievu un dēlu nokāvis?"

Tekla saka, ka šī nezinot. Velns teicis: "Te ir viens bijis: es saožu svešu smaku."

Tiklīdz, ka to izteicis, viņš pamanījis Miķieli. Nu tas gāzies Miķielim virsū un sācis lauzties. Minušies un minušies, kamēr Miķielis nolauzis velnam lielo pirkstu. Velns palaidis Miķieli tūlīt vaļā un teicis : "Ņem savu māsu un eij no manas pils projām, tikai atdod manu pirkstu!"

Miķielis ņēmis savu māsu Teklu, un gājis uz savu mājiņu pa to pašu ceļu, kur atnācis; bet velna lielo pirkstu satinis papīrā un iebāzis vestes kabatā. Pie krasta malas nonākuši, grib kāpt zemē, bet še tev - trepu vairs nebijis.

Ko nu darīt? Miķielis staigājis šurp un turp, gudrodams, kā tikt zemē. Te viņš iegādājies velna lielo pirkstu, to izvilcis, sācis mētāt no vienas rokas otrā. Uz reiz atskrējis niknais pūķis un prasījis: "Ko tu gribi, ko tu mana tēva pirkstu svaidi?"

"Es gribu savas trepes, lai varu tikt lejā," Miķielis pūķim atbildējis. Tūlīt saskrējuši daudz anķipku (velnu sulaiņu), atnesuši trepes un nolaiduši Miķieli un Teklu zemē. Tā viņi atkal nokļuvuši laimīgi mājās pie mātes.

Miķielis bijis mācīts mālderis un tā labi pārticis vīrs. Bet reiz bijis vienā pilsētā briesmīgi augsts tornis jānomālē. Izsolījuši lielu maksu, kas to darbu padarīšot. Neviens neuzdrīkstējis tik augsta torņa mālēt. Miķielis apņēmies par lielu, lielu maksu nomālēt. Viņš izvilcis atkal velna pirkstu un pasvaidījis no vienas rokas otrā. Uz reiz saskrējuši pulka anķipku; katram bijis podiņš rokā un pindzele aiz jostām. Nebijis viens divi trīs, tornis gatavs. Kad Miķielim bijis kāds darbs, ko pastrādāt, tad vajadzējis tik velna pirkstu pasvaidīt un tūlīt velni sanākuši un darbu padarījuši. Tā viņš palicis par ļoti bagātu vīru; bet velnam pirksta nekad vairs neatdevis.