3. A. 650 B, 300. J. Johansone, Rīgā. A. Bērzkalnes krājumā.

Vienam tēvam bijis ļoti stiprs dēls, kādēļ visi to saukuši par stipro Jāni, bet viņš bijis ļoti slinks un turklāt drusku dumjš. Kad tēvs viņam vairs nevarēja maizi nopelnīt, tad sūtīja Jāni, lai pats pelnās.

Jānis gājis pa ceļu un saticis vienu svešu vīru. Jānis tam prasījis, vai nezinot kādu, ar ko tas varētu lauzties? Vīrs teicis, lai ejot vien uz priekšu, tur būšot liela pils, un kad viņš ieiešot tai pilī, kuŗu satiekot, lai tik sākot lauzties.

Jānis arī gājis un pie pils durvim saticis sulaini. Viņš ne vārda neteicis, metis to zemē, saskrējuši daudz sulaiņu un teikuši, ja gribot lauzties, lai ejot pie kunga. Tas bijis velns. Kad Jānis iegājis, velns uz jēlas vērša ādas, ar govs kāju darvā mērcēdams, rakstījis dvēseles, kas no šīs pasaules uz elli jāraida. Jānis prasījis, vai negribot lauzties un velns bijis ar mieru kaut tūlīt. Šai pilī arī dzīvojusi velna nolaupīta ķēniņa meita un Jānis, staigādams pa visu pili, iegājis ari ķēniņa meitas istabā.

Jānis teicis, ka viņš iešot ar velnu lauzties un vipu atsvabināšot. Kēniņa meita teikusi, ka priekš laušanās velns tam došot zāles ieņemt. Uz galda būšot divi trauki: viens ar virsrakstu: "Stipruma zāles" un otrs : "Vājuma zāles". Lai dzeŗot tik vājuma zāles, tad velnu uzvārēšot.

Jānis nu gājis lauzties un velns tam tūlin piedāvājis savas zāles. Jānis iet,ņēmis vājuma zāles, ko tam ieteikusi ķēniņa meita. Viņš nu bijis par velnu stiprāks un žņaudzis to, ko tik mācējis. Velns iesaucies: "Jukum, nāc palīgā!"

Ieskrējis mazais velnēns, bet Jānis tam iespēris tik stipri ar kāju, ka Jukums tuteniski izvēlies no istabas. Velns, to redzēdams, lūdzies, lai atlaižot vistnaz elpu atņemt, bet Jānis ne - iekāms neapsola atdot viņam ķēniņa meitu. Velns visādi sprauslā un šķaudās, un mēģina tikt no Jāņa vaļā, bet tas tura viņu tikpat kā stangās. Beidzot velns piekāpjas un izdod ķēniņa meitu.

Jānis ar ķēniņa meitu brauc uz viņas tēva valstību un salaulājas. Arī Jāņa tēvs atnāk uz pili dzīvot un visi dzīvo laimīgi.