4. A. 300. A. Šturmis ar J. Grīnfeltu Līvbērzē. LP, V, 3. 6.

Velna dēls bija iedomājies ķēniņa meitu precēt, ķēniņš nedevis. Bet velna māte par to briesmīgi atriebusies ķēniņam, uzsūtījusi tādu nelaimi, ka nemaz vaļā tikt. Pašu ķēniņu nobūrusi par briedi, pavalstnieki palikuši traki un visa valsts degusi zilās ugunīs, bet nesadegusi. Tikai divas stundas par dienu ķēniņš varējis par cilvēku būt. Citi ķēniņi, to padzirdējuši, kāda liksta te uzsūtīta, nākuši palīgā, bet nespējuši ar savu gudrību nekā līdzēt. Beidzot tai pulkā gadījies taču varens ķēniņa dēls, kas ar savu lielo zobinu apņēmies brieža ķēniņu pestīt un velna dēlu nomākt.

Brieža ķēniņš ļoti priecājies par stipro ķēniņa dēlu un apsolījis par to labumu savu meitu atdot; bet piekodinājis, lai caur viņa valsti jādams, vairoties no uguns un sargoties ar viņa ļaudim satikties, jo tie visi esot traki. Ķēniņa dēls izjājis gan brieža ķēniņa valstij cauri, nemaz neapsvilis un nemaz nesaticis trakos.

Aiz šīs valsts ietapis velna valstī. Velna valsti uguns nedegusi un ļaudis

arī nebijuši traki, bet tur bijis jājāj biezam mežam cauri. Tanī mežā

saticis velna meitas; tās lamājušas ķēniņa dēlu: "Tu varmāka! Kam nāci

mūsu brāli kaut?"

Viņš nekā neatbildējis un jājis tikai tālāk. Otrā meža malā saticis sieviņu: tā raudājusi rūgtas asaras.

Kālab raudi?" jājējs vaicājis. "

"Kā neraudāt? Velna pūķis paņēma manu dēlu astē, manu viru mutē un aizskrēja te, te, uz to pusi."

"Uz kuru pusi ?"

"Te, te uz velna mājokļa pusi!"

"Neraudi! Es tavus piederīgos izpestīšu."

Un tūlin ķēniņa dēls steigšus aizaulekšojis uz velna mājokļa pusi; bet jau pusceļā panācis pūķi un tūlin pārcirtis nezvēru pa vidu pušu. Tas viņam; tā vedies, ka to nemaz izteikt. Nu atdevis sieviņai vīru un dēlu un tad jājis pašu velna mājokli meklēja. Bet tur vēl gadījusies liela upe priekšā. Pār upi bijis tilts no skaidriem izkapšu asmiņiem.

Ko nu? Nav vis joki pār tādiem asumiem jāt. Izdomājies vienādi, otrādi, beidzot apkalis kumeļu ar labiem pakaviem un laidis - kas tur jūk, jūk - tiltam pāri. Izkaptis nodzinkstējušas vien, bet asmini no pakavu cirtieniem atliekušies, un re, pārkūlies itin laimīgi, tā ka ne naga gabaliņa kumeļam nesagraizījis. Aiz tilta vēl bijis jāizjāj otram mežam un tad ieraudzījis velna mājokli ar lieliem, augstiem dzelzs vārtiem.

Pie vārtiem bijis daudz velna sulaiņu, kas nelaiduši vis kuŗu katru iekšā. Bet ķēniņa dēls labi lūdzies un tad ielaiduši gan; tikai kumeļu, to piesējuši turpat pie vārtu staba. Nu iegājis velna mājoklī, bet neviena cilvēka neredzējis. Izskatījies vienā istabā, otrā, trešā, beidzot ievērojis mazu lodziņu; paskatījies pa to -ja, dibena istabā velna dēls gulējis izstiepies. Tūlin rokas vien cilājušās, gribējis neģēli mākt; bet patlaban ienākusi velna māte, izrāvusi viņam zobinu itin negaidot un iecirtusi plecā. Vēl cēlusi otrreiz zobinu un diezin, kā tagad būtu klājies, kad nav, jāsaka, neviena ieroča ko pretim atgaiņāties; bet par laimi tai pašā acumirklī ieskrējušas velna meitas, saukdamas: "Mem, mem! ko tu to cilvēku aiztiec? Tas jau nokava pūķi, kas nu mums mežā nedzīvot!"

To dzirdēdama, velna māte tā kā sarāvusies un tūlin atdevusi zobinu, pieteikdama, lai jājot atpakaļ. Labi. Jājis arī. Bet aiz dzelzs vārtiem velna dēls dzinies pakai un sviedis ķēniņa dēlam ar lielu vāli. Tomēr ķēniņa dēls mānīgs diezgan, sacirtis kumeļu sānus un izvairījies no sviediena. Vāle iesmējusies dziļi zemē. Velna dēls pieskrējis vāli otrreiz kampt: bet kamēr cīties no cietās zemes izraut, ķēniņa dēls piešāvis kumeļam, izcēlis lielo zobinu un metis šim pa kaklu. Velna dēls bijis nost kā muša.

Nu jājis dziedādams mājā. Iejājis brieža ķēniņa valstī, un redz - ne vairs uguns deg, ne ļaudis trako, ne ari vecais ķēniņš par briedi skraida - viss, viss kārtībā, kā vajaga būt. Tūlin vecais ķēniņš tencinādams atdevis izglābējam savu meitu un darinājis lielas lielas dzīŗas.

Piezīme: Liekas ka stāstītājs bijis šo pasaku drusku piemirsis, un šo to pēc savas fantazijas papildinājis. P. Š.