5. A. 302. 300. Kreicbergs Dzirciemā. LP, VI, 115, 23.

Reiz malkas cirtējs mežā cērt malku un ierauga: cauna skrien. Tā tūlin ar visu cirvi pakaļ. Bet kur nu muļķis? Izskraidījās muļķis palikdams, tikpat nenoķēra un vēl apmaldījās - to dabūja. Maldījās, maldījās - sāka aptumst un nu, gribot negribot, bija jāuzlien kokā, tādā kuplā kokā, un jāpaliek par nakti: Āre, zemē nedrīkstējis gulēt - gandrīz kāds nokož.

Bet tas varēja būt tā īsi priekš gaismas - šis dzird: apakšā nejauki ķildojas. Kad tevi jupis! kas tad tos tur ēd? Paskatās: ače, lauva, kurts, kaķis, ērglis, skudre, gailis, zvirbulis un muša nodabūjuši kritušu briedi un viens par otru diktāki: "Es apdziedāšu viņu!" "Nē, es apdziedāšu viņu!"

Nu visi tādi radi briedim, ka tur jāpabrīnās. Muša cauru mūžu esot stāvējusi nelaiķim aiz auss, kurts šad un tad esot gājis skrieties, skudre ar ērgli esot dzīvojuši tuvu kaimiņos, kaķim atkal sieva ar briedeni bijusi laba paziņa un gailis, tas tikai brīnās un sauc pa pulku : "Lai radi, kur radi, bet man tā labākā balss !"

Malkas cirtējs egles galā klausās, klausās, kas tur labs izjuks. Te vai viens, vai otrs, kas tur ieraudzījis - sauks šo zemē : "Nāc, iztiesā mūs! Kas lai dzied un, kas lai nedzied?"

Malkas cirtējs nolien, apdomā tādu brīdi - uz vienu reizi: "Ko es jums tur varu teikt? Man pašam jādzied, citādi jau briedi nepaglabāsim."

"Tas ir pareizi! tas ir kā likts!" šie tūlin visi vienā mutē. Un par tik gudru spriedumu katrs vēl ņemsies šim labi samaksāt, viņi atdošot katrs no sava spēka. Tiklīdz viņam kas ievajagas, lai tikai pieminot vienu, vai otru - tūdaļ spēšot palikt vai nu par lauvu, vai par mušu, vai arī par kurtu jeb gaili.

Labi! Malkas cirtējs apdziedāja briedi, 1ca viss mežs noklimstēja, un tad, palikdams par lauvu, ātri vien izkūlās no meža. Bet meža malā satiek cūkganu, tas, nabadziņš, raud un raud. "Kas tev, puisīti?"

"Ja, ko viņš būšot iesākt, ko neiesākt? Velns vai drīzumā visas cūkas apēdīšot.

"Ače, Dieviņ! kā tad viņš tevi tā apcēlis?"

"Ja, tur es neesmu vainīgs, tur pats ķēniņš vainīgs. Viņš bija priekš kādām dienām apmaldījies te mežā, nezinājis nekā laukā izkļūt. Te - kur gadījies, kur ne - esot piestājies svešs jaunskungs un ātrāk nevedis no meža ārā, kamēr apsolījies katru dienu vienu cūku dot, un kad cūkas aptrūkšot, tad ķēniņa meitu, pats savu bērnu. Are, nu viņš apēdīs cūkas un tad vēl paliks par znotu. Bet ķēniņš jau gan tādu velnu negribot ne acu galā par znotu; esot solījies kuŗam katram meitu atdot par sievu, kas tikai negantnieku nokaušot."

"Tā, tā! tad jau skaidri būs jārauga man tas cūku ēdējs rokā dabūt; es jau atkal par ķēniņa znotu, jāsaka, ka radīts, tur nav ne bēdas."

Aiziet pie ķēniņa - izsaka; ķēniņš: ja, ja! lai tad ganot zēna. vietā tās cūkas.

Labi! Gana pirmo dienu, nāks pret vakaru, velns klāt, paņem vienu cūku un mežā iekšā. Tā mans malkas cirtējs ātri, ātri pārurrina citas cūkas mājā, paliek par kurtu un poš ar līkumu velnam pretim. Satiekas - velns: "Labvakar! kurtiņ - ta tad man smags nesamais!"

"Vai smags, vai nesmags, par to nav vaļas runāt; bet aiz septiņiem mežiem, astotajā, patlaban viens vagārs drib kārties un nevar pakārties, trūkst dūšas. Skrej labāk to kampt, ko tu te ar nieka cūkām nodauzies?"

"Ko, kurtiņ, vai patiesi? Vai, brālīt, tad man jāsteidz. Še paturi to cūku drusku, tūlin būšu atpakaļ. Un ja man labi izdosies, tu dabūsi pusi no cūkas."

Velns aizskrēja. Bet kurts palika par malkas cirtēju un pārveda savu cūku veselu mājā.

Otrā dienā pret vakaru velns itin saīdzis atskrien un pakampj atkal cūku. Bet malkas cirtējs paliek par ērgli, aizsteidzas ar līkumu šim pretim un brīnās: "Kā jūs, jaunskungs, šodien cūku gaļu ēdat?"

"Ko darīt, ko darīt, ērgļu papiņ? Dažreiz badā mēs pat pinekļus kodaļājam un krampjus rijam."

"Ej, muļķi, ej, otrā pasaulē tagadin viens bērns brēkāja, viena neģēle noslīcinājusi mazo. Skrej tad labāk to rīt."

"Ko? vai patiesi?"

Un tā velns ātri, ātri pārplēsa ozolu vidū pušu, iegrūda tur cūku kā spīlēs un prom uz otru pasauli aizelsies. Bet malkas cirtējs izņēma cūku no ozola un pārgāja smiedamies.

Trešā dienā malkas cirtējs gana, gana - velns nerādās un vakars jau laukā. Pārdzen cūkas kūtenē, viņš iedomā: "Kad tikai nebēdnis nenāk naktī? Man jāpaliek par gaili laktā un jāgaida."

Un patiesi, it kā viens teicis būtu. Pusnaktī velns, badā izmiris, klāt un grabināsies gar kūtenes durvim. Bet tā mans gailis laiž dziesmu vaļā un velns, ne iesaukties nedabūjis, prom.

Tomēr - vai tev tāds negantnieks gan skraidīs tukšā? Nekā. Kā skrējis gar ķēniņa pili, tā izrāvis ķēniņa meitu taisni no gultas, un nu bija vēl lielāka skāde.

"Ak tu izčibējis!" ķēniņš rītā spļaudās; bet malkas cirtējs mierina: "Nekas, nekas, papiņ, atļaujiet tikai man!"

Un tā malkas cirtējs aiziet kalnā - tur velns bija ieskrējis ar meitu - atron mazu, mazu caurumu, paliek par skudri, uzsēžas vienam smilšu graudiņam jāteniski virsū un brauc lejā kā bezdibenī. Nonāk apakšā - liels klajums. Neko darīt - paliek par mušu un laižas taisnu ceļu uz viņu malu. Aizlaižas, ierauga glāžu pili un zagto ķēniņa meitu logā raudam. Šis paliek par malkas cirtēju un dodas pazīstams; bet meita baiļojas: "Vai dieniņ, vai dieniņ! kur tu esi ienācis? Pārnāks mans kungs, tas tevi saplēsīs!"

Un patiesi - drīzi arī nāk pats velns. Bet malkas cirtējs paliek par lauvu un velnam virsū. Uja! kā viņi abi nu kāvās: ādas un gaļas gabali pa gaisu vien gāja; bet lauva apēda velnu kā nabagu.

Nu ķēniņa meita bija priecīga un malkas cirtējs, zināms, arī : tikai tās bažas vēl atlika, kā augšzemē uzkļūt? Domāja, domāja - te ķēniņa meitai iešausies prātā: viņa esot atradusi, pa velna grāmatām šķirstīdama, ka tai un tai kokā esot dimanta oliņa. Ja to uznestu augšzemē, tad visa šī glāžu pils paceltos kalnā.

Labi! 'Tā mans malkas cirtējs tūlin paliek par zvirbuli, uzlaižas kokā, izņem no ligzdas dimanta olu un nones zemē. Atkal labi - bet kā nu ar olu no bezdibeņa izkļūt?

"Pag!" meita atkal atminas, "te velnam ir durvju sargs un tas šinī pasaulē kaķus nevar ieredzēt: kuŗu pamana, to izsviež augšzemē; raugi tā!"

Labi. Malkas cirtējs paliek par kaķi, ieņem olu mutē un lien durvju sargam pa kājām. Durvju sargs nav labi ieraudzījis - tūlin: "Skic, maita! skic ,maita!" un sagrābis aiz astes, nes pa lielām, gaŗām trepēm uz augšu. Nes, nes ilgu laiku - gadās vara vārti, lieli, lieli vārti, un tā, atslēdzis vārtus, iespeŗ vē1 kaķim ar kāju un izsviež laukā, taisni taī pašā kalnā, kur šis, labi aizvakar par skudri ielīdis.

Tas nu tas. Bet līdz kaķis palicis par malkas cirtēju un olu nolicis zemē - tā glāžu pils ar visu ķēniņa meitu ceļas augšā un iznāk kalna galā.

Nu malkas cirtējs apņem ķēniņa meitu un nodzīvo savā glāžu pilī laimīgas dienas.