6. A. 300. Starķis no Ausekļa atl. rakstiem Lielvārdē. LP, V, 135.

Reiz koklētājs, pa ceļu iedams, saticis velnu. Velns vaicāja: Kur iesi?"

" Pats nezinu! Viņi mani padzina, esot stīvi pirksti."

"Vai, brāl! iesim reizē - mums vienāds liktenis. Mani arī padzina citi velni."

Gājuši, gājuši - satikuši lāci. Lācis vaicā: "Kur jūs divati iesit?"

"Paši vēl nezinām, - mūs padzina."

"Vai, brāļi! iesim reizē - mums vienāds liktenis. Mani arī padzina citi lāči."

Gājuši, gājuši - iedomājušies māju celt. Labi. Uzcēluši māju un darinājuši alu, pilnu mucu. Bet piepēži pamanījuši, ka alus mucā dikti zūd. Ko nu? Norunājuši mucu sargāt.

Lācis sargājis pirmais, notupdamies mucai blakus. Ja necik ilgi - redz bābu nākam ar lielu platcirvi rokā. Lācis nolauzis koku un metis bābai, bet par nelaimi, zari vien ķēruši. Bāba nopurinājusies un tūlin ar platcirvi lācim mugurā. Nejauki sakapājusi lāci, nabadziņš tikai ar lielām mokām paspējis istabā iebēgt.

Otrā naktī gājis velns mucu sargāt. Te bāba klāt. Velns gan metis akmeņus, ko nebūt acīs, bet bāba ar platcirvi dod, kā dod velnam. Nejauki sakapājusi; velns ar lielām mokām iebēdzis istabā. Trešā naktī gājis koklētājs mucu sargāt, nosēdies mucai blakus un koklējis, lai plīst. Bāba atnākusi, pielīdusi itin tuvi un klausījusies abām ausim; bet šis tikai koklējis. Piepēži bāba sākusi priecāties par skaņām un priekos platcirvis izšļucis no rokām. Koklētājs ātri paķēris platcirvi, sakapājis bābu, pabāzis apakš sliekšņa un licies gulēt. Bet no rīta celdamies, ieraudzījis: bābas asinis iztecējušas par upi.

Koklētājs bridis pa upi un aizbridis pie kādas mājas, kur ārpusē jauna meita gauži bēdājusies. Meita sacījusi: "Kam tu bridi? Te dzīvo liels slepkava. Bet ja tu spētu šo bumbu un šo zobinu cilāt, tad slepkavu nomāktu!"

Koklētājs cēlis, cēlis - nevarējis pacelt. "

Nekas!" meita mierinājusi, "te aiz mājas pakša būs stipruma zāles - iedzeŗ tās!"

Koklētājs iedzēris un nu varējis bumbu kā nieku pacelt; zobins viņam bijis tik viegls kā skals. Tūlin pacēlis bumbu un metis mājas durvīs - durvis iegāzušās. Nu ķēris zobinu, nonāvējis slepkavu un pārvedis meitu pie ve1na un 1āča.

Otrā dienā dzēruši kāzas. Bet kāzās kok1ētājs izjokojis velnu ar lāci, paskatījies pa logu un iesaucies: "Draugi! bāba nāk! bāba nāk!"

Velns ar lāci domājuši: "Ak tu bāba tāda - nu nāk atkal mūs slānīt!" un tā aizbēguši. Koklētājs tagad dzīvojis ar jauno sievu viens pats mājā.