7. A. 300. Gotards un Akermanis Kr. Vircavā. LP, III, 29.

Reiz kādam tēva dēlam, caur pasauli staigājot, iegadījies pa lielu mežu iet. Mežā tas atradis skaistu pili. Viņš gājis iekšā. Izstaigājies pa vienu istabu, otru, bet neatradis nevienas dzīvas dvēselītes priekšā; tik redzējis vienu galdiņu un krēslu. Tēva dēls apsēdies, lai atpūstos. Te pēc brītiņa gadījusies viņam kāda ēna priekšā; tā sākusi runāt sacīdama: "Esmu ķēniņa meita, bet velns mani nozaga, atvezdams šurp. Ja apņemies mani no velna nagiem atpestīt, tad gribu tev mūžam piederēt."

"Labprāt gribu, ja tik man iespējams." "Būs gan iespējams. Še tev šī grāmata. Turi to cieši rokā. Ap pusnakti atnāks velns tevi spīdzināt, viņš vedīs tevi karstā krāsnī; bet neizlaid tik grāmatu no rokām, tad tev ne mata galiņš nenosvils." Labi. Ap pusnakti bijis velns klāt. Viņš tūlin sagrābis tēva dēlu un grūdis to kvēlošā krāsnī. Bet tēva dēlam bijusi grāmata rokā - nenoticis ļaunuma nemaz. Otrā dienā ēna pārvērtusies citādāka, puse vēl bijusi ēna, puse jau miesa. Viņa pateikusies tēva dēlam: "Paldies jau par tik daudz! Bet nu šonakt velns tevi raus pār kvēlošām adatām;, tik nebaidies, turi grāmatu cieti rokās - būs labi. '

Ap pusnakti velns bijis klāt. Viņš tūlin sagrābis tēva dēlu un vilcis to pār kvēlošām adatām. Bet tēva dēlam bijusi grāmata rokā - nenoticis ļaunuma nemaz.

Trešā dienā ēna pārvērtusies par daiļu, daiļu ķēniņa meitu un teikusi: "Nu šonakt tu turi grāmatu labi cieti un sēdi kā miets. Velns tev nāks galvu raut, bet nebaidies, es tev uzlikšu sietiņu galvā un pārsiešu ar lakatu; velns pievilsies, raudams noraus sietiņu un domās, ka tev galvu norāvis."

Ap pusnakti velns ar deviņām galvām ienācis un kampis aiz galvas tēva dēlam, bet norāvis tikai sietiņu. Tēva dēls palicis sveiks, viņš sācis smieties no priekiem; bet ķēniņa meita teikusi: "Vēl nesmejies, kamēr neesi viņu pilnīgi uzvarējis. Redzi, rītu mums jābēg, te palikt nevaram. Tepat aiz meža ir jūŗa, jūŗas malā stāv kuģis. Es citurīt agri atradīšos kuģī; tu steidzies man pakaļ, ka varam bēgt pie tēva. Kopā iet nevaram, citādi mūs pamanīs. Tad vēl ko: še tev no manis par pateicību šis naudas zutnis. To tik pakrati vien, tūlin birs zelta gabali vai cik ārā."

No rīta tēva dēls, līdz ko pamodies, tūlin steidzies uz jūrmalu pie kuģa. Ķēniņa meita, velnam nemaz nemanot, jau bijusi uz kuģa, bet neba tēva dēlam tik laimīgi izgājis. Velns sācis šo pamanīt un laidis nabadziņam tādu karstumu virsū, ka negribot bijis jāpaģībst.

Kuģis aizbraucis ar ķēniņa meitu laimīgi, bet tēva dēls gulējis un gulējis savā ģībonī. Par laimi otrā dienā tas atžilbis. Viņš skatījies pēc kuģa; kuģa nekā - tik ieraudzījis netālu mazu laiviņu. Tēva dēls metis laiviniekam ar roku. Laivinieks piebraucis malā un prasījis: "Ko vēlies?"

"Vai tu nevari mani pie tā ķēniņa pārvizināt, kam es meitu no velna nagiem izpestīju?"

"Kālab nē, bet ko ziedosi man par to?" "Ziedošu pilnu laivu zelta."

Labi. Tēva dēls nu izvilcis naudas zutni un piekratījis laivu pilnu ar zelta gabaliem. Laivenieks apgāzis laivu, izbēris zeltu jūŗā un tad teicis: "Sēdi iekšā! Par trim dienām būsim klāt; turpretim ķēniņa meita ar kuģi dabūs trīs gadus braukt, kamēr pārtiks pie tēva. Ātrāk arī viņa nedrīkst pārbraukt. Tev jāpārvar papriekšu velns pilnīgi, tad tik viņa var pie tēva mieru atrast. Ja ātrāk pārbrauktu, tad velns sagrābtu nabaga meitu no jauna, un ko tad?"

Trešā dienā laivinieks palaidis dēlu malā un parādījis ceļu, uz kurieni staigāt. Tēva dēls gājis knašiem soļiem. Pēc tāda laiciņa tas pacēlis acis un ieraudzījis varenu pi1i sev priekšā. Gājis klāt. Pils bijusi kā izmirusi - neviena cilvēka. Izskatījies, izrēgojies - gribējis iet projām. Te uz reizi izdzirdējis kaut kur kungstam. Nu klausījies, klausījies, kamēr pamanījis kungstienus aiz lielām dzelzs durvim. Tūlin slēdzis durvis vaļām. Atslēdzis dzelzs durvis; nekā vēl redzēt; bijušas atkal sudraba durvis priekšā. Atslēdzis sudraba durvis; nekā redzēt, bijušas atkal zelta durvis priekšā. Atslēdzis zelta durvis; nu ieraudzījis brīnumus. Trīs vīri, pie beigām nodēdējuši, sēdējuši pie lielas mucas un turējuši pavadā varenu zirgu. Vīri, tēva dēlu ieraudzīdami, iesaukušies priecīgā balsī: "Tad nu reizi atnāca māsu atpestītājs! Te mēs dēdam saules mūžu un nevaram nomirt."

"Kas tad jūs te ieslēdza?" tēva dēls jautājis.

"Velns, velns ieslēdza. Viņš mums iedeva tādas zāles, ka nevaram nekad nomirt. Mums jātura viņa zirgs un jāsargā šī muca. "Kas tas tāds par zirgu ir, un kas tanī mucā?"

"Tas ir velna jājamais zirgs un taī mucā atronas viņa stipruma zāles.

Bet klausies, dēliņ, ja tu iedzertu no tāmi stipruma zālēm vienu malku un uzkāptu šim zirgam mugurā, tad tu nudien pašu velnu nokautu; bet par to, ka mēs tev zirgu atdodam "

tev mums arī kāds labums jāpadara. "

Kālab nē, ja tik iespēšu vien."

"Tu iespēsi gan. Aizej tur viņā mežmalā pie kalēja un nokal mums trīs dzelzs zārkus. Mēs iegulsimies zārkā un tad varēsim nomirt. Tu aiztaisi zārkiem vākus labi ciet, lai velns nespētu mūs nekad vairs traucēt saldā dusā."

"Tas viss nekas, to varu izdarīt. Bet zirgu ņemt un ar velnu iesākt tikpat nevarēšu: viņš man laiž tādu karstumu virsū, ka man acumirklī jāpaģībst."

"Tur atkal varam līdzēt. Redzi, tur viņā kaktiņā atradīsi mazu stobriņu, paņem to. Ja velns tev laistu karstumu virsū, tad tik ieņem stobriņu mutē un velci gaisu iekšā, tas tevi atspirdzinās un neļaus paģībt. "To dzirdēdams, tēva dēls nekavējies; viņš steidzies pie kalēja un nokalis tādus dzelzs zārkus, ka bijis desmit vīriem ko nest. Cietumnieki sagaidījuši zārkus kā lielāko laimi. Vieglu sirdi tie likušies iekšā un bijuši pagalam. Tēva dēls aiztaisījis zārkiem vākus labi cieti un tad paglabājis nelaimīgos vieglās smiltīs. Tie dusējuši; bet tēva dēls ievilcis no stipruma zālēm labu malku paņēmis stobriņu, uzlēcis zirgam mugurā un aizjājis.

Laiciņu jājis, tas netālu ieraudzījis citu pili vēl jo staltāku. Aizgājis tur: neviena vīrieša nav mājā, tik ir kā sievietes. Sācis apjautāties. Te nu par brīnumiem tas izdabūjis, ka šī pils pieder tam ķēniņam, kam viņš meitu no velna nagiem izpestījis. Bet ķēniņa paša neesot mājā, esot aizgājis ar visiem vīriešiem, cik tik valstī bijuši, uz kaŗu pret velnu, kas viņam meitu nozadzis.

To dzirdēdams, tēva dēls ne acumirkļa nekavējies, viņš steidzies uz kaŗa lauku ķēniņam palīgā. Aizgājis tur, ak tu manu dieniņu! Visiem dūša saplakusi uz beidzamo postu. Esot izmocījušies gan šā, gan tā ar velnu, bet neko darīt. Kā laižot velns savu karstumu virsū, tā jāģībstot, lai kas.

"Pag, pag!" tēva dēls izsaucies, "nocepiet tik man labu auneli ko uzkost, lai spēki turētos, gan tad neģēlim rādīšu." Nocepuši auneli. Tēva dēls to apēdis kā nieku, un tad klupis

zirgam mugurā. Citi noskatījušies vien, kā aizgājis velnam virsū. Velns laidis karstumu virsū, tēva dēls ieņēmis mutē stobriņu un nebēdājis nekā.

Velns atgaiņājies ar zobinu; tēva dēls mācies virsū ar vāli un zobinu. Velns skrējis kā vētra; tēva dēls uz sava zirga mācies pakaļ kā viesuIis, kamēr to ietriecis purvā. Taī dienā bijis jānobeidz.

Otrā dienā tēva dēls licis nocept divus auneļus un tos apēdis kā niekus. Tad klupis zirgam mugurā un devies velnam virsū. Velns laidis karstumu virsū; tēva dēls ieņēmis mutē stobriņu un nebēdājis nekā. Velns atgaiņājies ar zobinu; tēva dēls mācies virsū ar vāli un zobinu. Velns skrējis kā vētra; tēva dēls devies pakaļ kā viesulis un ietriecis velnu purvā. Taī dienā bijis jānobeidz.

Trešā dienā tēva dēls licis nocept trīs auneļus un tos noēdis kā niekus. Nu klupis zirgam mugurā un devies velnam virsū. Velns sūtījis tādu karstumu kā briesmas; bet tēva dēls ieņēmis stobriņu mutē un nebēdājis nekā. To redzēdams, velns pārgājis uz viltu, viņš raudzījis dēlam no muguras puses uzbrukt. Bet kā šis ar sparu griezies riņķi, tā spēris velnam ar zobinu tik stipri pa pauri, ka galva aizgājusi riteniski projām. Velns bijis pagalam. Ķēniņš, to redzēdams, apķēris glābēju un nezinājis, ko darīt. Viņš uzaicinājis tēva dēlu, lai nākot līdz viņa meitu uzmeklēt; velns tagad esot pagalam, nu izdošoties to atrast. Bet tēva dēls tik pasmējies, izteikdams visu smalki, ko viņš jau ar meitu un ar velnu izdarījis. Lai tik gaidot mājā, gan jau drīzi vien pārbraukšot ar kuģi. Ķēniņš iesākumā negribējis ne ticēt, kā pasaka izklausījusies, bet kad meita tomēr pārbraukusi, tad vairs vecā vīra prieki nebijuši izteicami. Viņš raudājis, viņš smējies, viņš pats nezinājis, ko teikt, ko darīt. Beidzot tas tomēr apķēris, kas darāms, paņēmis meitu pie rokas, pievedis tēva dēlam klāt un teicis: "Še, ņem viņu par līgavu un esi mans pēcnācējs!"