8. A.300. V. Zacharskaja no 52 g. veca P. Vrubļevska Daugavpils Kapiņu pagastā. V. Podis krājumā.

Senējus laikūs pi vīna bēdeiga [nabaga] zemnīka beja vīns dāls, kurijis beja ļūti skaistais, jam vuords beja Uodums. Bet jis beja pats cīši gudrs puika, jū tai vysi, kuŗi jū zynuoja, skaitēja par lelu gudrinīku. Tāvs juo beja cīši bēdeigs [nabags] un navarēja sovu dālu saturēt, par tū dāls Uodums staiguoja gonūs.

Vīnu reizi pavasaras laikā Uodu,ms izdzyna lūpus gonūs mežā. Lūpi staiguoj, a jis ar taipat staiguoj un veras. Kai reizja tymā mežā guoja upe. Daīt Uodums pi tuos upis un īraudzēja ti apis molā lelu dūbi, un pi tuos dūbis sēd vīna cīši skaista meita. Uodumam īguoja pruotā pavaicuot nu ituos skaistys meitys, nu kurenis jei, un dēļ kuo jei tja sjād. Uodums ilgi nadūmuodams, daīt tyvuok pi tuos dūbis, un suoka vaicuot nu meitys. Meita rozstuostēja Uodumam sovu nalaimi. Kod beja senēji vaidi, tūlaik jū nu tāva dvorca [kr., pils] nūzoga čorts [baltkr., velns] un jei vēl tagan dzeivuoj pi čorta. Juos tāvs vēl tagan par ķēneņi. Tai meita stuostēja Uodumam.

Uodums vys klausēja meitys vuordus un golu-golā pascēja: "Tu tagan staiguoj brīva un vari īt pi sova tāva, tevi čorts naredzeis, kai tu nūbēgsi uz sovu sātu."

"Na," runuoj meita, "es navaru nikur nūskrīt. Mani čorts dadzeis un tūlaik nūsiss! . . . Es varu tikai tūlaik nu šanīnis nūbēgt, kod kas nebejs itymā upī atrass stabuleiti un treis reizys uz tuos stabuleitis aizspēlēs. Itei kara stabuleitja gul upī nu tuo laika, kad mani satvēra čorts."

Itūs vuordus pasceidama, skaistā ķēneņa meita uz vītys iznyka. Īkryta Uodumam golvā, kai dabuot nu upis tū kara stabuleiti un ratavuot [baltkr. ratavac’, glābt] tū skaistū ķēneņa meitu.

Vot suoka īt korstys dīnys vosorā. Uodums atdzeis lūpus uz mežu, a pats vys pa upi brodytruoj un meklēj tū stabuleiti. Ilgi Uodums meklēja, bet golu-golā iztyka un atroda tū stabuleiti. Uodums pajāmja tū stabuleiti, daguoja pi tuos pat dūbis, kur jis redzēja skaistū ķēneņa meitu, un suoka uz tuos stabuleitis spēlēt. Pyrmū reizi kai aizspēlēja, vysi putni apklusa, a mežs vyss aizrauduoja. Utru reizi kai aizspēlēja. vysa zem,e aiztreisēja un rauduošonys beja moz dzierdams. Trešū reizi kai aizspēlēja, vyss mežs suoka smītīs un taipat putneņi suoka dzīduot, un tymā stracī [reizā] izauoja nu tuos dūbis skaista ķēneņa meita, kura beja cīši priecīga, un ar tū pat lelu prīcu jei daguoja pi Uoduma, aptvēra jū un cīši bučuoja, runuodama: "Tu, ratavoji mani un munu dvēseli nu čorta alnis [elles]. Tagan, ka gribi, es varu byut par tovu sīvu."

Uodums beja cīši prīceigs, ka skaista ķēneņa meita īdevja jam vuordu byut par juo sīvu. Jī abadiveji sazalasējās īt meklēt juos tāvu ķēneni, kab juos tāvs jū bogoslaveitu [ svētīt] uz prīceigys dzeivis. Na ilgi jī meklēja juos tāvu ķēneņu, par tū, ka ķēneņa meita labi zynuoja ceļi. Kod ji patyka pi juos tāva, kai īraudzēja ķēneņš sovu meitu, ka jei dzeiva, nu prīcys nazynuoja kū dareit. Meita rozstuostēja tāvam, ka jū ratavuoja gons. Uodums, kuru jei atvedja ar sevim un deve jam sovu vuordu byut jam par sīvu.

Prīceigs ķēneņš bogoslovēja meitu un Uodumu un tyulen nūsyntēja kolpu ar sudobra zyrgim un zalta karētu pēc Uoduma tāva. Kai īraudzēja bēdeigs zemanīks Uoduma tāvs, ka jū vad uz zalta karētys un sudobra zyrgu, jis brīsmeigi nūzabeida urt kod patyka ķēniņa dvorcā, kur īraudzēja, ka juo dāls Uodums precējas uz ķēneņa meitys, ti pat bēdeigs zemnīks nu lelys prīcys pakryta un nūmyra: jam raztryuka sirds.

Kēneņš ar ilgi nadzeivuoja, beja jau vacs un dreizi pēc kuozu nūmyra. Pēc nuovis kēneņa palyka ar vysu icēnesti provēt [kr., valdīt] Uodums ar sovu skaistū sīvu. Ļauds nu tuo laika tū hēnesti puorsaucja par gudruo Uoduma ķēnesti.