Pūķa kavējs dažādos apstākļos.

9. A. 300. Skolniece A. Zeiļa Kapiņos. R. Tabines kr.

Dzeivuoja ļūti slovons ķēniņš, jam beja skaista pils un vīna vīnīga ļūti skaista meita. Juos acis beja kai divas zvaigznes, juos moti beja kai pazeltīti, a vīnu vuordu - jei beja skaista un slovona.

Bet ķēniņš nalaida sovu meitu nikur, nikur pastaiguot, kai tik ustobuos. Vīnu reizi ķēniņa meita tūmār izguoja pastaiguot, jei nūguoja da azara molai, skatējuos uz yudiņa, kai tas mirdz un spūgujuoj nū saules spaitim. Bet te naradzūt nazkas dabraucja ar laivu, apķēra meitu, īsādynuoja laivā un dreiži aizvedja. Juos kolpyuņa gaida, kad princese atīs nū staiguošanas, bet juos kai navā, tai navā.

Kolpyuņa nūguoja pi ķēniņa un pasacēja, ka princese pazudusi. Ķēniņš devja par tū ziņi vysā valstī, sasalasēja vysi jaudis, cik tur beja. Ķēniņš soka jīm : "Kas atrass munu meitu, tam atdūšu pus ķēnestis."

Tai vīns jauneklis daguojis soka jam: "Kad atdūsi man sovu meitu par sīvu, tad es braukšu meklēt."

Ķēniņš beja ar tū mīrā un īdevja jaunekļam vēstuli leidza uz ceļa sacīdams: "Kad tu atrassi munu meitu, tad īdūsi jai šitū vēstuli, lai jei tev tic, ka tu tāva syutīts."

Braucja jis, braucja par skaistim mežim, par augstim kolnim, tai jis braucja nazcik mēnešu. Jis jau beja ļūti nūvuordzis, ka vairuok vair navarēja ceļūt, bet tja aiz kaida meža īraudzēja skaistu pili: vysapkuort jai tecēja upe, ap upes molu auga skaisti kūki un paša pils stuovēja duorzā, kai meitiņa rūzēs. Jauneklis nūsabreinuoja nu tik lela jaukuma un dūmuoja: "Varbyut, ka šite ari ir ķēniņa meita."

Tad jis nūstuodēja zvrgus un īguoja pils pogolmā. Izīt pilis kungs uorā, prosa nu jaunekļa: "Kuo tev šite vajaga?" Jauneklis izstuosta, ka jis meklē zudušu ķēniņa meitu. Pilis kungs sasadusmuoja, pajēmja sovu zūbynu un cierta ar tū jaunekļam. Jis uotri pagrīzuos, izruovja ari sovu zūbynu un kai cierta, tai nūcierta jam golvu. Jauneklis, īguojis vydā, staiguoja pa vysuom istobtom, bet nikur nikuo naredzēja. Pēdīgi vīnā mozā kambarī jis tūmār atroda ķēniņa meitu un īdevja jai lasīt tāva papeiru. Princese tyuleņ puorlasēja un ļūti nūsaprīcuoja, ka tāvs jai atsyutēja taidu vēstuli.

Ķēniņa meita mudri sasataisēja un laidēs ceļā kūpā ar sovu gluobēju. Jī braucja, braucja tik ilgi, cik jauneklis beja braucis da meitai. Kad tyka golā pi tāva pilis un vacais ķēniņš īraudzēja sovu meitu, tad jis nū prīcas nazynuoja, kū dareit. Nyu jis soka jaunēkļam: "Par tū, ka tu atrodi munu zudušū meitu, es tagad tev atdūšu jū par sīvu."

Ķēniņš sataisēja kuozas tik jaukas, ka vysim tyka paēst un padzert, ubogim un boguotim. Un es ari tur beju, ēžu, dzēru, bet nu lela jaukuma mutī nikuo natyka. Daguoja sātā ēst palavu maizi un tai man nikuo laba nadatyka, nyu es ari nikod vairuok naīšu uz taiduom kuozuom.