l. 301 A. A, Āliņš ar Teodoru Kārkluvalku Rikterē. LP, VII, II, 19. IV, 6.

Vienam ķēniņam velns nozadzis trīs meitas. Tad divi ķēniņa dēli dabū no ķēniņa 2 mucas naudas un apsolās meitas uzmeklēt. Meklēja - neatrada. Nu ķēniņš sūta izmanīgu karavīru ķēniņa dēliem par vadoni un tas nu tas darītājs, šie tikai biedros staigā līdz. Iet, iet - atron lielu mežu un mežā lielu pili, kur mūžīgi pulka vēršu bijuši.

Tie aiziet medit, viens mājā vāra ēst, ienāk svešnieks, lai pārceļot pār slieksni. Labi - pārceļ. Lai aizceļot aiz galda! Aizceļ. Lai dodot ēst. Labi. Ēd - apēd visu to vērsi. Lai vēl dodot. Neesot. Kā nav - sasitis pirmo ķēniņa dēlu krietni un aizgājis. Pārnāk tie - sasistajam sāp galva. Kādēļ? Esot dvingaina istaba bijusi . . . Bet izmanīgais kaŗavīrs svešinieku pašu sasitis asinaiņu, tas aizvilcies pusdzīvs.

Pa šīm asinspēdām meklētāji iet pakaļ un atron alu. Karavīrs nopin grozu, novij valgu, paņem maizi un gaļu līdz, piesien valgam augšgalā zvārguli, lai dzird, kad apakšā raustīs, un dodas lejup. Apakšā ierauga pili, kur pie vārtiem katrā pusē izsalkusi lauva. Kaŗavīrs pārgriež vienu kukuli maizes pa vidu Pasviež katram lauvam puskukuli un nu tie ielaiž šo pa vārtiem. Ieiet pagalmā - tur 3 mājas. Ieiet pirmā mājā, atron jaunāko ķēniņa meitu pie galda šujam. Kaŗavīrs dod labdienu - šī nesaņem, bet brīnās: "Kāds velns tevi te nesa?"

"Tāds pats kā tevi!" šis atbild.

Nu viņa parāda pie sienas zizli, deviņi podi smagu, un spēka un nespēka ūdeni. Kaŗavīrs dzeŗ no spēka ūdens vienu malku var jau pakustināt zizli, dzeŗ otru malku - jau cilā, dzer trešo -nu var kauties. Viņš pārmaina traukus un gaida velnu pārnākam. Meita piesaka: "Velnam būs sešas galvas un vienā cirtienā tev galvas jānocērt, otrreiz cirst ne, citādi velns atdzīvosies!"

Tā notiek. Otrā mājā divpadsmitgalvju velns un trešā mājā pats velnu ķēniņš, čūskas izskatā, stāv pieslēgts. Čūskai tāda svilpīte, tiklīdz pasvilpo - tūlin pulka velna puišu klāt, kas prasa, ko likšot darīt! Kaŗavīrs aiziet pie čūskas un saka: "Dodi man savu svilpīti, es tevi par to palaidīšu vaļā!"

Čūska dod. Bet nu kaŗavīrs saka čūskai: "Ko tu darīsi, vaļā tikusi bez vajadzības? Tevi taču neviens neslēdza." Čūska nesaka, ko tad darīšot, vaļā patikusi. Nu, ja nesaka,

kaŗavīrs tad arī nelaiž vaļā, un tā palika pieslēgta. Nu kaŗavīrs aizved meitas pie alas un liek uzvilkt augšā. Tie meitas uzvelk - pašu atstāj dibinā. Tad kaŗavīrs otrā dienā pasvilpo svilpīti, atskrien pulks velna puišu un iznes viņu virszemē. Kaŗavīrs pārnāk mājā.

Bet nu nāk kāzas vecākam ķēniņa dēlam ar jaunāko ķēniņa meitu. Tomēr

jaunākā meita, nedrīkstēdama teikt - tāpēc ka viltniekam zvērējusi - ka šis

nava īstais glābējs, rauga citādi atkratīties. Viņa saka uzmācīgajam brūtganam:

"Ātrāki kāzas nesvinēšu, iekams nebūsi apgādājis tādas kurpes, kas pašas maucas kājā,

un tādus lindrakus, kas paši velkas mugurā."

Vecākais ķēniņa dēls izskraidās - nevar nekur sadabūt. Bet šīs ziņas nāca ausīs arī kaŗavīram. Tas tūlin sasvilpo ar svilpīti velna puišus un liek uztaisīt kurpes, kas pašas kājā maucas, un lindrakus, kas paši mugurā velkas. Rīta agrumā kaŗavīrs aizsūta kurpes ar lindrakiem ķēniņa meitai - pats nenes - tā par to aplam priecīga un to vien domā : "Cits nebūs sūtījis, kā mans īstais glābējs."

Tamēr kad nu atnesējs nedrīkst teikt, ne arī saka. kas tas sūtītājs, tad ķēniņa jaunākā meita atsaka itin gudri tā: "Kurpes un lindraki būtu nu gan, bet vēl uz kāzām vajaga uztaisīt dimanta tiltu pār mūsu upi līdz pašām pils durvim."

Labi. Tas pāriet mājā, pasaka visu kaŗavīram. Tad naktī kaŗavīrs pasvilpo svilpīti, atsauc velna puišus un liek dimanta tiltu pār upi celt. lītā tilts laistās kā saule, un vecākais ķēniņa dēls manīgs pie ķēniņa šurp, viņš šonakt, visiem guļot, esot uzcēlis skaisto dimanta tiltu. Lai nu tūlin jūdzot zirgus - viņš braukšot pār savu tiltu ar jaunāko meitu uz karstām pēdām laulāties, citādi tā izgudrošot atkal kautko jaunu, lai kāzas novilcinātu. Ķēniņš ļaujas arī ierunāties. Nu sajūdz zirgus un kāzinieki brauc, ka viz vien, pār vareno dimanta tiltu. Bet kaŗavīrs gudrībā bija pārāks. Pašā tilta galā viņš aizsvilpojis velna puišus, tos citus pārlaidis atpakaļ, vienu vienīgu paturējis un tam pieteicis tā: "Ņem slotu, labi vecu slotu, un slauki upes malā, tilta galā, tīšām dūņas no niedrēm uz sausuma. Izslaucījis dūņas, gaidi kāziniekus braucam un drāz tad dubļaino slotu ar dūņām pašam brūtgānam acīs!"

Velna puisis arī tā dara. Kā brauks brūtgāna rati patlaban no tilta nost, tā slota ar dūņām šim taisni acīs un nu lepnais jaunkundziņš tāds, kā nekur likt; bet brūtei pašai ne dūņu pilītes nebij uzsprādzis.

Kāzinieki apstājās: "Kas tas?" ' Nu brūtgāns kaunā to vien māk izsaukt: "Kas tev to lika darīt?"

"Nabaga kaŗavīrs man lika to darīt!" "Kur viņš ir? Lai tūlin nāk uz pili!"

Labi. Šie visi griež zirgus atpakaļ uz pili un velna puisis atkal steidzas ar ziņu pie kaŗavīra. Atnāk kaŗavīrs uz pili brūte to ierauga un tā pilnā kaklā: "Tas ir mans glābējs!"

Ķēniņš nu izprasa: "Kā? kas? kapēc tūlin man neteici?" "Kā es varēju teikt? Man jau šiem viltniekiem,, ķēniņa dēliem, uz plikiem ceļa galiem bija jāzvērē, lai saku, ka šie tie glābēji."

Tagad viss nāca gaismā. Abus ķēniņa dēlus tad lika nosodīt, bet kaŗavīru salaulāt ar jaunāko ķēniņa meitu.