2. A. 301 A. Ābele Valkā, Magzin der Lett. lit. G. XVII, 1885, 47.-51. 1. p.

Vienam ķēnīnam bīši trīs velli, kamēr jau no tēvu-tēvu laikim ieslēgti mūra pagrabos, priekš kurim dzelzs duris ar stiprām atslēgām bīšas priekšā. Kēnīns nevienam nav sacīš, kas tur iekšā ir. Viņa trīs meitas gauži gribēšas zināt, kas tanīs pagrabos ir. Vie[n]reiz ķēnīns nav mājā. Viņas dabūšas tās atslēgas rokā, iet un atslēdz katra savas duris vaļā. Tā velli tūlīt no pagraba ārā, katrs savu meitu, cie[t] un pa caurumu ellē iekšā.

Ķēnīns nāk mājā, dabū zipāt, kas noticis, liek tūlīt vienu virsnieku ar veselu rotu zaldātu, lai vaktē pie cauruma. Tas izvaktēš divpadsmit mēnešus, bet no meitām un no vellim ne smakas nejūt. Otrs un trešais virsnieks ar' izvaktēš, katrs divpadsmit mēnešus, bet nekā nedabū..

Tad viens vecs dzērājs vīrs, vārdā Plēša, iet pie ķēnīna un saka, ka viņš gribot lūkāt, vai nedabū meitas rokā. Ķēnīns par to ļoti priecājies un licis ātrumā visu sagādāt, kas pie tam ir vajadzīgs, lai veco Plēšu varētu ellē laist. Ķēnīns nu devis trīs visuzticamākos virsniekus un divpadsmit zaldātus. Tie nolaiduši Plēšu vienā vannī ar garu vindu pa drīzuļiem ellē. Plēša to vie[n] piesaciš, ja viņš pa trim dienām vindu nekustinājot, ta[d] viņš būšot no[st] būt.

Plēša tūlīt atrada pirmo meitu, kura sidraba kambari dzīvāja, un viņai skaists kronis bij galvā. Plēša deva labu dienu. Šī atbildēja: "Labdien, Vec - Plēša! Kas tevi te nesa? Mans vīrs i stiprs, tevi nokaus."

Plēša atbildēš: "Na, na! es jau nāču tev pakaļā."

Tur istabā uz loga bīšas divi glāzītes ar zālēm. Vienā tādas zāles: ja iedzer, ta[d] paliek gauži stiprs, un otrā atkal tādas: jā iedzer, ta[d] paliek gluži uļens. Tā meita nu devusi Plēšam iedzert tās stiprās zāles, un to vietā ielēsi tās uļenās zāles. Nu aizgāš Plēša gultā gulēt.

Uz pusdienu nāk vells mājā. Viņam bīšas trīs galvas un dzelzs nagi. Viņš sācis osties un sacīt: "Te ir tīri kā kristītu cilvēku smaka."

Sieva atbildēsi: "Man te viens radnieks no tēva atnācis." Vells prasīš: "Kur viņš ir?"

Sieva teikusi : "Tur gultā guļ."

Vells gāš aptaustītu. Ar saviem dzelzs nagiem taustīdams, iespiedis vells Plēšam degunu pavisam galvā iekšā, un nu sēdies pie galda, sācis ēst un ar' dzert no tām uļenām zālēm, domādams, ka tās tās stiprās esot.

Plēša gultā noglāstīš vie[n] savu degunu, ta[d] lēcis augšā, ķēris vella zobinu un ar to nocirtis vellam vis's trīs galvas kā leitenes no[st].

To dienu un nākušo nakti viņš palicis pie tās pirmās meitas: otrā dienā gāš pie otras meitas, kura zelta istabā dzīvāsi, un to sveicināš. Tā atbildēsi tāpat kā pirmā: "Labdien Vec - Plēša! Kas tevi te nesa? Mans vīrs ir stiprs, tevi nokaus."

Plēša atbildēš: "Na, na! es jau nāču tev pakaļā."

Tā otra meita ar zālēm tāpat darīsi kā pirmā. Uz pusdienu nācis vells mājā, tam bīšas sešas galvas un ar' dzelzs nagi. Ar' sācis ostīties un sacīt: "Te ir kristītu cilvēku smaka."

Sieva atteikusi: "Man te viens radnieks no tēva atnācis un tagad gultā guļ." Vells gāš taustītu un iespiedis divas ribas. Nu sēdies pie galda, sācis ēst un dzert no tām uļenām zālēm.

Plēša noglāstīš vie[n] savas ribas, lecis augšā un nocirtis vellam vis's sešas galvas.

Trešo dienu Plēša gāš pie trešās meitas. Tā dzīvāsi dimanta kambarī, un to viņš ar' sveicināš. Tā akāl atteikusi tāpat kā tās divas: "Labdien, Vec-Plēša! Kas tevi te nesa? Mans vīrs stiprs, tevi nokaus."

Plēša atbildēš: "Es jau nāču tev pakaļā."

T'rešai meitai bīš Kristīna vārdā. Tā iedevusi Plēšam tas stiprās zāles, un to vietā ielēsi tās nestiprās zāles.

Uz pusdienu nāk vells mājā ar deviņi galvām un dzelzs nagim. Tas vells ar' akal saka: "Te ir kristītu cilvēku smaka."

Kristīna atbild: "Man te viens radnieks no tēva atnācis un tur gultā guļ."

Šis nav gāš Plēšu taustītu, viņš sēdies vie[n) pie galda un sācis ēst. Jā šis ar' ietu Plēšu taustītu, tad viņu pagalam nospiestu.

Nu Plēša uzlēcis no gultas, saķēris vella zobinu un nocirtis astoņas galvas, bet devīto nav spēš; ar to sācis vells pretī ņemties. Plēša uzsaucis: "Kristī, svied vellam pirkstis acīs!"

Kristīna iesviedusi vellam pirkstis acis, un Plēša varēš nocirst devīto galvtt ar'.

Plēša nu gāš pie vindas un kustināš, lai šie augšā zin, ka viņš vēl i[r] dzīvs. Meitām nav vis bīš labs prāts no elles iziet viņām žēl bīš atstāt savus kamburus. Plēša teicis: "Tā i[r] maza lieta. Tos es varu līdz ņemt."

Plēša sacīš : "Par kamburiem bīš, par vistas poutim lai paliek!" un ielicis vis's trīs kalītē. Meitas gribēšas, lai Plēšu papriekš uzvelk, bet Plēša teicis: "Nē! es jūs papriekš uzvadīšu un smuki vannī iesēdināšu."

Meitas sāka žēloties: viena, ka skaisto kroni, otra, ka brengās kurpes, un trešā, ka smukuos kleitus būšot saburnīt pie augšā vilkšanas.

Plēša teicis: "Par kroni bīš, par puķīt' lai paliek!" un uzspraudis uz cepuri.

"Par kurpēm bīš, par siksnim lai paliek!" un iebāzis kalē. Par kleitim bīš, par lupatim lai paliek!" un ielicis kalē. Nu ielicis vis's trīs meitas smuki vannī un devis zīmi, lai velk.

Virsnieki uzvilkuši meitas un nav vai[rs] gribēši Plēšu vilkt; bet meitas teikušas: "Viņam ir dārgas lietas klā[t), mēs bez tām nevaram būt."

Nu ticis Plēša ar' uzvilkts gandrīz lidz cauruma galam; bet kad virsnieki pamanīja, ka Plēšam nekādu lietu nav klā[t), tad ielaida akal ellē iekšā, ka drīzuļi vie[n] norūca, un paši gāja ar meitām, pie ķēnīna un sacīja, ka viņi esot meitas izglābuši, bet nezinot, kur vecais Plēša esot palicis.

Nabags Plēša nu staigāja g1uži bēdīgs un badā nonīcis pa elli, kamēr uz vie[n]reiz uzgāja vella ābeļu dārzu, un pie vienas ābeles bīš viens radzīns piesiets. Plēša sāka pūst pie tā radzīna. Ta[d] atskrēš viens vella kalps un prasīš: "Cienīgs ķēniņš, kas tev trūkst?"

Plēša atbildēš: "Dodat man žigli ēst!" Tūlīt tika visādi ēdieni un dzērieni salikti uz galdu. Plēša nū' ēdis un dzēris, ko vie[n] spēš, tad gāš pie radzīna un pūtis akal.

Ta[d] vella kalps atskrēš un prasīš: "Cienīgs ķēnīns, kas tev trūkst?"

Plēša teica: " Gādājat man zirgu, ko uz Vidzemi sērstu jāt!"

Plēšam tika iedota liela vārna, ar to viņš izjāja no elles ārā.

Nu dabūja dzirdēt, kas virsnieki paši par glābējim uzdevušies, un katrs būšot vienu ķēnīna meitu precēt. Pirmā meita neiet, kamēr viņai tādu kroni do[d], kā vells ellē devis. Otra meita neiet, kamēr viņai tādas kurpes do[d], kā vells ellē devis. Un trešā ar' neiet, kamēr viņai tādus kleitus pagādā, kā ellē bīši. Nu tiek

izsludināts pa visu ķēnīna valsti, ka tas, kas minētās lietas var taisīt, dabūs lielu maksu. Plēša do[d] ziņu, ka viņš tādu kroni gan varot taisīt, jā viņam sieku sidraba naudas maksās un vienu zaldātu par vakti dos, ka viņš nepiedzer un neapguļās; tad līdz rītam būs gatavs. Plēšam tiek apsolīts sieks naudas un arī zaldāts par vakti dots. Viņš padzer pats, piedzirda zaldātu un guļ abi divi līdz

rītam. Rītā agri virsnieka sulainis ar sieku naudas klā[t), lai do[d] kroni. Plēša citim neredzot noņem puķīti no cepures un saka: "Par puķīti bīš, par kroni lai paliek!" Plēšam kronis gatavs. Otra meita neiet, kamēr viņai tādas kurpes gādā, kā viņai vells ellē devis. Tās Plēša pataisa tāpat kā kroni par divi sieki sidraba naudas. Un trešai meitai Plēša kleitus pataisa par trīs sieki sidraba naudas.

Nu visām trim tiek vienā svētdienā kāzas taisītas, un ar lepnām karītēm tiek uz baznīcu vestas. Vecais Plēša iet pa ceļu priekšā, ņem savus trīs poutus no kules ārā, sviež zemē un saka: "Par poutiem bīš, par istabām lai paliek!" Tūlīt stāv ceļmalā viena sidraba, otra zelta, trešā dimanta istaba, tik skaistas, kā pasaulē vēl nekad nav redzētas. Ķēnīna meitas tur garēm braukdamas ierauga savas istabas, tūlīt no vāģiem ārā, istabās iekšā un par lielu brīnumu atrod tur veco Plēšu priekšā. Nu tik zināms, ka Plēša ir tas izglābēš un ne tie virsnieki. 'Tie tika vis' trīs pakārti. To vecāko meitu ieņēma Plēša, un tās divas tāpat neprecēšās savu mūžu nodzīvoja. Kad vecais ķēnīns nomira, tad Plēša tika par ķēnīnu uzcelts.