3. A. 301. A. Alfreds, "Pasakas" 1893, 11.

Dzīvoja kāds ķēniņš. Tam bija trīs gauži skaistas meitas. Ķēniņš ļoti mīlēja ar kuģiem braukt. Viņam bija liels pulks dažādu kuģu. Reiz viņš 1ika uzbūvēt kuģi no tīra zelta. Kad kuģis jau bija gandrīz gatavs, tad pie ķēniņa pieskrēja balodis un sacīja: "Ķēniņ, ja tev tavas meitas mīļas, tad nelaid viņas nekad uz šī kuģa, citādi tās aizbēgs."

Ķēniņš arī apņēmās baloža vārdiem paklausīt un lai viņa meitas kā lūgdamās lūdzās, viņš tām taču neatļāva ar jauno kuģi pabraukties. Reiz tās tomēr, tēvam mājā neesot, aizgāja uz jūrmalu un uzkāpa uz skaistā kuģa. Bet tikko tās bija sākušas to apskatīt, kad sacēlās liela vētra, ūdens ap kuģi sāka vārīties kā katlā, kuģis tapa atrauts no enkuriem un aizskrēja šņākdams un kŗākdams zilajā jūrā.

Tēvs mājās pārnācis un meitas neatradis, steidzās tūlīt uz jūrmalu, un kad arī kuģa tur neatrada, tad viņš noprata, kas bija noticis. Gauži noskumis, viņš atgriezās savā pi1ī un izsolīja lielu zumu naudas un vienu meitu tam par sievu, kas zudušās princeses atkal atvedīšot pie viņa. Atradās arī vīrs, kara virsnieks Drošulis, kas apņēmās princeses uzmeklēt. Viņš lika sarīkot lielu kuģi, ielikt tur iekšā barību uz astoņiem gadiem, izraudzīja sev divus drošus kareivjus par pavadoņiem un tad devās ceļā. Projām braucot, tiem vēl ķēniņš no malas sauca pakaļ: "Ja jūs manu meitu neatvedīsit; tad tas būs jūsu gals, tiklīdz jūs pārnāksit mājā."

Trīs gadi bija Drošulis ar saviem biedriem pa jūru apkārt maldījies, kad viņš beidzot piebrauca pie kādas svešas jūrmalas, kur zelta kuģis stāvēja noenkurots. Drošulis lika savu kuģi klāt piebraukt un uzkāpa tad uz zelta kuģa. Tur viņš nevienas dzīvas dvēseles neatrada. Kuģis bija gluži tukšs. Taču viņš domāja, ka princeses nevarot tālu no kuģa būt un tāpēc apņēmās šo apgabalu izmeklēt.

Kuģi noenkurojuši, tie gāja jūrmalā. Netālu no krastmalas viņi uztaisīja telti, viens kaŗeivis palika tajā ēdienu taisīdams, kamēr Drošulis ar otru kareivi devās princeses meklēt.

Ap pusdienas laiku pie telts pienāca milzīgs vīrs un prasīja, lai viņam dodot ēst. Kad kaŗeivis nekā par to negribēja dzirdēt, tad milzis to nežēlīgi sasita, izēda visu ēdienu un tad aizgāja projām.

Vakarā, kad biedri nāca mājā, sētnieks tiem ar stīviem locekļiem nāca pretī un stāstīja, kas viņam bija gadījies.

Otrā dienā Drošulis atstāja otru kareivi mājā par pavāru. Arī šim negāja labāk ar svešo nekaunīgo milzi.

Trešā dienā palika pats Drošulis mājā, lai redzētu, kas tur īsteni notiek. Ap pusdienas laiku arī atnāca tas pats milzis un prasīja, lai dodot ēst.

"Labprāt," Drošulis atteica, "nāc tik un sēsties man pretī!" Milzis arī nelikās

sev divreiz sacīt, bet sēdās tik klāt un ēda dūšīgi. Kad bija paēduši, tad Drošulis stāstīja

milzim, ka viņš meklējot trīs zudušas pŗinceses, vai viņš, kas zin, nezinot, kur tās varot

atrast? Milzis to dabūjis zināt teica: "Zinu gan, kur tās princeses atrodas. Parādīt ar tev viņas varu, bet projām vest tu viņas nedrīksti."

"Labi, labi," Drošulis atbildēja, "tik aizved vien mani pie viņām."

Milzis bija ar to mierā un abi taisījās ceļā. Bet milzis ar pāra soļiem aizskrēja tik tālu, ka Drošulis tā ir saredzēt vairs nevarēja. Viņš sāka tam k1iegt pakaļ, un nu milzis atnāca atpakaļ. "Ida, zēn," viņš smējās, "tu man vis līdzi neiziesi. Sēdies uz maniem kamiešiem, rau tā! tad es tevi nesīšu."

Drošulis paklausīja un uzsēdās milzim uz kamiešiem. Milzis nu ar maz soļiem aizskrēja bez gala tālu un uzkāpa kādā ļoti augstā kalnā, kuŗa galā bija skaista pils.

Šinī pilī milzis Drošuli ienesa un to no kamiešiem nocēlis , iekrita pats kādā gultā

un cieti aizmiga.

Drošulim, milzi gulošu redzot, uznāca domas to nokaut. Viņš izvilka zobenu un ar vienu cirtienu nocirta milzim galvu. No tā nu izšāvās liela asiņu strāva un plūda pār gultas malām kambarī.

Drošulis, milzi nokāvis, gāja tālāk pilī iekšā. Kādā gauži skaistā istabā viņš ieraudzīja meklētās princeses pie galda sēdam un šujam. Princeses taisīja dārgu brūtes uzvalku, jo uz rītdienu bija noliktas vecākajai māsai kāzas ar briesmīgo milzi. Drošuli ieraudzījušas, princeses ļoti iztrūkās. Vecākā tam uzsauca: "Vai, Drošulīt, kā tu esi iedrošinājies še ienākt? Bēdz labāk čakli projām, jo kad mans brūtgāns pārnāks, tad viņš tevi uz vietas nožņaugs."

"Esiet tik mierīgas!" Drošulis atteica, "viņš jau ir pagalam un nevar nekā vairs darīt. Bet jūs esiet vispirms sirsnīgi sveicinātas no jūsu tēva un taisāties tūlīt man līdz uz dzimteni."

Princeses salasīja visus savus dārgumus un rotas lietas, un gāja Drošulim pakaļ. Kad tie priekšistabā nonāca, tad tikko varēja izbrist caur asinim, kas no milža iztecēja.

No pils ārā tikuši, tie čakli steidzās no augstā kalna lejā uz jūrmalas pusi. Bet viņiem ceļa gabals, ko milzis ar divi soļiem bija nogājis, bija jāiet četri gadi. Beidzot tie nonāca jūrmalā, kur abi zaldāti arvien vēl dzīvoja un gaidīja savu vadoni pārnākam. Kareivji apsveicināja Drošuli ar lielu prieku... Šis tiem pavēlēja, lai uz rītdienu visu sataisot, kā varot agri projām braukt. Tad viņš apgulās, un no ceļošanas noguris būdams, cieti aizmiga. Tikko tas bija noticis, tad viņa blēdīgie biedri gāja pie princesēm, un apdraudēdami tās ar nāvi, piespieda apzvērēt, ka viņas mājā sacīšot, ka šie esot viņas izglābuši. Drošuli tie gribēja nokaut, bet uz princešu gaužu lūgumu, viņi at1aidās no šā nodoma

un nosprieda ielikt viņu koka kuģī un palaist jūŗā. Kā sacīts, tā darīts.

Viņi Drošuli viegli saņēma, lai tas neuzmostos, un aiznesa uz koka kuģi. Vecākā princese vēl aizgāja Drošulim vietu uztaisīt, un to darīdama, viņa ielika tam pagalvī savu brūtes uzvalku, ko bija līdzi paņēmusi. Tad kaŗeivji nolika tur savu virsnieku un paši līdz ar princesēm uzkāpa uz zelta kuģa un aizbrauca. Bet briesmīgas vētras tos dzenāja šurp un turp, tā kā tie nekādi nevarēja tikt ma1ā.

Turpretī Drošuļa kuģis peldēja, laba ceļa vēja dzīts, taisni uz dzimteni un drīz apstājās pie tās pašas vietas, kur viņš priekš gandrīz astoņiem gadiem bija izbraucis. Nu tik vēl Drošulis atmodās. Apskatīdamies, kur viņš atrodas, un sevi vienu atrazdams, viņš saprata, kas bija noticis. Drošulis bija neganti piekrāpts. Viņš nu pārdomāja, kas darāms. Pie ķēniņa iet viņš nedrīkstēja. Tāpēc viņš apņēmās uzturēties kādu laiku dzimtenē par svešnieku, lai noskatītos, ko viņa biedri dara un vai tie jau ir pārnākuši.

Apģērbies citās drēbēs un arī princeses brūtes rotu līdz paņēmis, viņš apslēpa kuģi biezā niedrājā un tad gāja uz pilsētu. Tur viņš dabūja dzirdēt, ka viņa biedri ar abām jaunākajām princesēm šodien kāzas dzeŗot, bet vecākā princese esot teikusi, ka tikai pie tā iešot, kas viņai atnesīšot tādu brūtes uzvalku, kāds tai bijis tālu aiz jūŗas.

Drošulis to izzinājis, aizgāja uz pili un lika sevi pieteikt vecākajai princesei. Tikko šī Drošuli ieraudzīja, tad viņa krita tam ap kaklu, veda to pie ķēniņa un izstāstīja, ka šis esot īstais glābējs, bet viņa biedri tik viltnieki un blēži. Par pierādījumu Drošulis parādīja paģērēto brūtes uzvalku.

Ķēniņš nu vairs nešaubījās, ka Drošulis esot viņa meitas glābējs. Viņš tam deva vecāko princesi par sievu, bet abus blēdīgos kaŗeivjus pavēlēja nokaut.