6. A. 301 A. Grāvendālē . LP, VI, 115, 32 piez.

Vienam ķēniņam bijušas deviņas meitas, un visas viņas pazudušas. Otram ķēniņam bijuši deviņi dēli, kas uzņēmušies zudušās ķēniņa meitas uzmeklēt. Viņi nonāk kādā tukšā mājā, kur vecākos brāļus kāds vīrs nopēris. Bet kad jaunākais palicis mājā, tad tam izdevies nopērt šo vīru, kas pēc tam aizbēdzis. Nu dzinušies pa pēdām bēglim pakaļ un atraduši, ka tas ielīdis lielā dziļā alā. Tad ielaiduši jaunāko brāli ar gaŗām virvēm tai alā. Ejot pa alas dibenu, jaunākais brālis tūlin ieraudzījis zudušās ķēniņa meitas, un viena no viņām parādījusi šim velna stipruma zāles un viņa lielo zobenu.]

Velns gulējis pašulaik aizkrāsnī, kad jaunākais brālis iegājis pie zudušām meitām. Tad viņš iedzēris stipruma zāles un uzlicis jau vienreiz velnam smago zobenu uz krūtim. Velns tikai iesaucies: "Kas nu? Vai nu jau odi kājās?" Un vēl neko. Licis otrreiz zobenu, velns iesaucies: "Kas nu? Vai nu jau mušas kājās?" Licis trešo reiz, velns iesaucies: ,,Kas nu? Vai nu jau dunduri kājās?"

Un sākuši kauties. [Tikmēr kāvušies, kamēr jaunākais brālis nocirtis velnam galvu. Ķēniņa meitas nu bijušas izglābtas un brāļi visas viņas uzvilkuši ar visām virvēm augšā, bet jaunāko brāli atstājuši alas dibenā. Tas pa apakšzemi staigādams, uzgājis lielu ērgli, kas apsolījies iznest viņu virszemē.]

Kad ērglis iznesa jaunāko brāli no zemes apakšas ārā, un viņš pārgājis mājā, tad brāļi jau vilkuši lozes, kam piekrīt jaunākā ķēniņa meita. Bet viņš atņēmis jaunāko un apprecējis to pats.

Tad pēc kāzām izcēlusies nikna slimība. Visi astoņi brāļi ar savām sievām apmiruši, tikai jaunākais brālis ar savu palicis dzīvs.