7. A. 301 A. J. Kungs Liel-Ezerē, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 115, 21. AŠ, II, 86 e.

Vienam ķēniņam bijusi viena vienīga meita. Tā sapņojusi trīs naktis no vietas ka astoņpadsmit gadu vecu viņu velns nozagšot. Ķēniņš nu drošības labad licis celt tādu istabu no dzelzs vien, un saturējis savu meitu līdz astoņpadsmitajam gadam. Pēc astoņpadsmitā dzīvības gada tad izlaidis gan meitu ārā; bet kur vien gājusi, devis trīs virsniekus un vienu zaldātu par sargiem līdz. Bet vienu dienu šī staigājusi gar jūrmalu un ieraudzījusi laivu, ko nekad nebija redzējusi. Vaicājusi saviem sargiem, kas tā par lietu?

"Tā ir laiva, ar to brauc pa ūdeni."

Nu šī par varu grib laivā kāpt un arī iekāpusi; bet 1īdz arī labi iekāpusi, tā laiva sākusi iet un iet un aizgājusi pa jūru ar visu meitu, lai sauc, lai dara, ko grib.

Ko nu? Šie četri palikuši ma1ā un domājuši: nelabi ir, jāiet pie ķēniņa izteikt, kā noticis. Ķēniņš sacījis : "Neko darīt - brauciet pa jūŗu meitu mek1ēt, un kas atradīs, tam atdošu viņu par sievu."

Šie visi četri sēdušies laivā un izbraukājuši jūŗu krustiem, šķērsām; beidzot atraduši vienu salu, ar biezu mežu apaugušu, Domājuši: "Kad tikai te nebūs?" un apstājušies malā.

Otrā dienā viens virsnieks palicis pie laivas ēdienu vārīt; tie divi virsnieki ar zaldātu izklīduši pa mežu, meitu meklēdami. Bet ēdiena vārītājam ievajadzējies malkas. Iegājis mežā un sācis kokus cirst malkai. Te piestājies svešs cilvēks un nejauki sasukājis šo par to, ka jaunus kokus apkapājis, vai nevarējis pa zemi lūzušus palasīties.

Tā visi trīs virsnieki, pa kārtai vien, katrs savā dienā dabūjuši sukas; tiekai ceturtā dienā zaldāts nedabūjis: tas lasījis sausumus pa zemi.

Pēc tam visi četri šķīrušies, un katrs uz savu roku meklējis meitu mežā. Un neviļot zaldātam laimējies vienu caurumu atrast. Ielīdis caurumā - atradis istabas ; staigājis pa istabām atradis meklējamo ķēniņa meitu. Bet tur tais istabās bijušas trīs glāzes pie1ietas. Ķēniņa meita ieteikusi, lai tās izdzeŗot. Šis izdzēris un tūdaļ palicis aplam stiprs. Tad tur vēl bijis zobins baļķa lielumā. Meita teikusi : "Iekams šo zobinu nejaudi kā spalvu vicināt, tu velnu nenomāksi, jo drīzi tas pārnāks gulēt un guļot viņa gulta skraidīs drīzi uz priekšu, drīzi atpakaļ. Ja velns vilks dvašu uz iekšu, tad paskries uz priekšu, ja pūtīs uz āru, tad skries atpakaļ; bet tad ievēro labi: tik1īdz gulta trešo reizi paskrien atpakaļ, cērt velnam ar lielo zobinu."

Labi. Šis tā darījis un patiesi nokāvis velnu. Nu sasējuši velna mantas nastās un gājuši pie laivas, kur atraduši trīs virsniekus jau priekšā. Bet nezin kā zaldāts pie laivas atminējies: viens mantas sainis esot aizmirsies velna mājokIī, viņam jāaizskrienot vēl tam pakaļ, lai pagaidot !

Šis aizskrējis; bet virsnieki negaidījuši vis. Aizbraukuši ar meitu pie ķēniņa, piekodinādami pie nāves, lai meita sakot tēvam, ka viņi tie atradēji.

Zaldāts, nabadziņš, nu bijis lielās sprukās. Viņš staigājis, staigājis pa salu un beidzot turpat velna mājoklī pamanījis mazu stabulīti. Sācis stabulēt no gaŗa laika. Bet tā tūlin gadījušies visuvisādi mazie putniņi, vaicādami, kas darāms?

"Darāms, darāms! Ko es zinu, kas darāms? Ja jums nekā nav ko darīt, savijiet man no smilgām tādu striķi, kas nav pārraujams."

Šie vijuši, vijuši, nevarējuši tādu novīt, jo zaldāts, pēc tā dzēriena bijis aplam stiprs.

Otrā dienā atkal stabulējis. Nu sagadījušies lielākie putni, visuvisādi, vaicādami, kas darāms?

"Darāms, darāms! Sapleviniet spārnus un izvējojiet ar spārniem man šo jūŗu sausu, lai varu tēvu zemē pārkļūt!"

Putni vējojuši, vējojuši, nevarējuši jūŗu sausu izvējot. Trešā dienā atkal stabulējis. Nu atlaidies liels, liels putns, vaicādams, kas darāms?

" Aiznes mani tēvu zemē!" zaldāts atteicis.

Ja, tūlin! Lai tikai kāpjot mugurā. Zaldāts nu paņēmis lielo zobinu, mantas saini un pārlaidies putna mugurā tēvu zemē, dabūjis ķēniņa meitu par sievu un dzīvojis laimīgi; bet šos trīs melkuļus ķēniņš notiesājis.

Piezīme. Ūziņniekos teikts, ka velnam (apakšzemē) mājā nākot, liela auka sacēlusies un pils ātri griezusies uz vistas kājas riņķī.