8. A. 301 A. M. Starķis Lielvārdē, Ausekļa atl. r. LP, VI, 115, 15 d. AŠ, II, 86 g.

Vienam ķēniņam reiz nozudušas trīs meitas. Izmeklējis 4 vīrus: trīs jaunus, vienu vecu, un sūtījis meitas meklēt. Tie jājuši, jājuši - atraduši lielu, lielu pili pilnu ar vēršiem. Rītā vecais ar divi jauniem aizgājis pilsētā, meitas meklēdams. Viens jaunais turpretim palicis pilī un vārījis vērsi vakariņām. Kamēr tur vārījis, ienācis Misiņbārdis un izrijis katlu. Otrā un trešā dienā tiem otriem jaunajiem izdevies tāpat. Ceturtā dienā vecais pats vārījis vērsi un nedevis Misiņbārdim katlu izrīt. Misiņbārdis par to sācis spēkoties; bet vecais Misiņbārža bārdu iespīlējis bluķi tas pazudis.

Rītā atraduši vienā pils istabā lielu, dziļu caurumu. Vecais ielaidies pa caurumu un dibinā atradis zudušās ķēniņa meitas. Bet meitas bažījušās: "Kā mēs izkļūsim laukā, jo esam otrā pasaulē."

Tomēr vecais atradis turpat stabulīti. Kā to pastabulējis atskrējuši mazi velnēni kā skudras: ko pavēlot?

"Pieslieniet dzelzs trepes līdz augšai, ka varam ārā izkļūt!" vecais velnēniem pavēlējis.

Velnēni pieslējuši gaŗas, gaŗas trepes un nu vecais ar meitām uzkāpuši šinī pasaulē.