9. A.301 A. A. Māturs Grāvendālē. I.P, VI, 115, 15 d. piez. AŠ, II, 86 f.

Zaldāts ar divi ķēniņa sulaiņiem gājis ķēniņa zudušās meitas meklēt. Gaļu vārot, ienācis Spicbārzdis un iesviedis riekužu pelnu katlā abiem sulaiņiem; bet kad trešā dienā arī zaldātam iesviedis pelnus, tas saķēris Spicbārzdi aiz svārku stūŗa un pēris ar sikstlu. Spicbārzdis lūdzies: viņš došot mazu svilpīti, kad to pasvelpjot, tad atnākot 13 mazi vīriņi un padarot, ko vien liekot. Bet lai viņu vairāk nepeŗot. Zaldāts paņēmis svilpīti un tomēr pēris, kamēr Spicbārzdis pateicis, ka zudušās ķēniņa meitas esot zemes apakšā. Lai laižoties pa to un to caurumu lejup, tad atradīšot.

Labi. Aizgājis pie lielā cauruma, bet tur bijis liels, liels akmens virsū. Nu pasvilpis svilpīti. Atskrējuši l3 vīriņi un novēluši lielo akmeni. Lejā atradis 3 pilis un katrā pilī vienu zudušo meitu. Atpakaļ nākot, katra meita iedevusi mazu balviņu; tiklīdz šīs trīs balviņas pagrozījis - visas trīs pilis pašas nākušas līdz. Pie cauruma sulaiņi meitas uzvilkuši, zaldātu atstājuši apakšā. Nu zaldāts bēdās atkal atminējies svilpīti. Tūlin saskrējuši mazie spicbārzdīši un apgādājuši lielu pinkainu runci. Zaldāts sēdies runcim mugurā un izkļuvis laukā. Pārgājis pie ķēniņa - trīs meitas nākušas pretim un bučojušas šim roku par to, ka nebijies viņām pakaļ līst un izpestīt. Sulaiņus, kas ķēniņam bija melojuši, ka viņi tie izglābēji, nu notiesājuši, bet zaldāts ticis ķēniņam par znotu.