10. A. 301 A. P. L ielupis Vec-Piebalgā, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 115, 16. AŠ, II, 86 h.

Reiz viens ļoti stiprs un skaists jauneklis apma1dījies biezā. mežā. Pret vakaru saticis vecu vīriņu un vaicājis tam: vai jele nezinot kaut kādu mājiņu, kur nakti pārgulēt? Vīriņš parādījis lielu, lepnu pili, bet piebildis: diezin, vai tur varēšot gulēt; tur neliekot gulētājus mierā.

"Nekas!" jauneklis atteicis, "esmu stiprs un man tādi traucētāji ne nieka nepadarīs."

Labi. Iegājis pilī, apskatījies: nav neviena paša cilvēka; galdi, gultas gan būtu, bet ne gultas ir uztaisītas, ne galdi apklāti, ne šis, ne tas.

"Ē!" viņš nočukstējis, "kaut nu būtu kaut kas ieēst, tā esmu izsalcis! "

Tikko to izteicis, te dzirdējis tupelītes šurp, turp šļūcam, un skrejam un traukus šķindam un klabam. Un viens, divi - galds apklājies ar labākajiem ēdieniem. Paēdis, Dievam tencinādams, un domājis tā: "Nu tikai trūkst gulta, tad viss,."

Tikko to izčukstējis, te atkal dzirdējis tupelītes šurp, turp šļūcam un skrejam un gultas drānas čakstam un čabam. Un viens. divi - gulta bijusi uzčubināta; bet kas čubinājis, tv neredzējis. Licies gulēt. Gulējis, gulējis - uz reizi dzirdējis lielu troksni, it kā skārdes gabalu gar zemi vilktu, tādu. Atvēris acis - kas ir? Redzējis: mazs, mazs vīrelis ar tik gaŗu misiņa bārzdu, kā pa kājām pašam vazājusies, pielīdis pie gultas un ne par šo, ne par to, sagrābis jaunekli un nosviedis pagultā. Jauneklis izlīdis un brīnīdamies vaicājis, par ko viņš viņu mētājot, neļaudams gulēt? Vīrelis atteicis: "Iekams tu man nepārvedīsi to ķēniņa meitu , ko velns man atņēma, miera šeitan nedabūsi."

"Kur tad tava ķēniņa meita atronama?" šis vaicājis. Misiņbārzdainis nu paņēmis jaunekli pie rokas, aizvedis augstā kalnā, parādījis dadžiem apaugušu pekli un licis, lai kāpjot grozā, viņš tad ar virvi nolaidīšot dibinā pie ķēniņa meitas.

Jauneklis nolaidies apakšā un atradis velnam ļoti labu mājokli. Bet pats velns ar

deviņām galvām bijis atlaidies birzes paēnā un licis meklējamai ķēniņa meitai

galvu kasīt. Šī kasījusi, kasījusi, kamēr iemidzinājusi velnu. Nu jauneklis piegājis tuvāk

un izstāstījis, kā īsti nācis. Meita teikusi: "Tas viss dikti labi, ka vēlies mani izglābt, bet, vai tu, nabaga cilvēka bērns, to spēsi?" Šis nolielījies, ka spēšot.

" Labi!" meita priecājusies, ",tad ej vispirms tur palejā un pielūko lielo akmeni cilāt. Ja nespēj tūdaļ, tad steidzies kalna malā mazajā avotiņā tikmēr rokas mazgāt, kamēr spēki radušies."

Jauneklis nokāpj pie akmeņa, ceļ, ceļ - nevar pacelt. Nu lobj pie avotiņa, nomazgā rokas un cels atkal. Ceļ, ceļ - var jau drusku pakustināt. Lobj atkal pie avotiņa. Nomazgā otrreiz - var jau pacilāt. Ies vēl trešo reizi mazgāt. Kā nomazgā trešo reizi, nu paņem akmeni ar mazo pirkstiņu un aizsviež, kur vien gribi, jāsaka. Bet meita saka: "Ja tagad spēj akmeni mētāt, tad droši vien spēsi arī velnam deviņas galvas nocirst."

Un jauneklis paķēris zobinu un vienā cirtienā itin viegli noņēmis velnam galvas. Tad paņēmis meitu un vedis pie pekles cauruma, lai Misiņbārzdainis grozā rautu augšā abus divus. Bet iekāms virvi raustījis Misiņbārzdainim par ziņu, viņš attapies: "Pag, ko vari zināt? Ja es kāpju pirmais grozā, Misiņbārzdainis var mani nosist. Ja sūtu meitu pirmo Misiņbārzdainis var meitu man atņemt un mani apakšā atstāt. Tādēļ ielikšu akmeni pirmāk grozā. lai velk to augšā, gan tad redzēs, kas viņam nodomā."

Labi. Ielicis akmeni. Un kas par jokiem! Akmens tiešām nācis ar visu grozu atpakaļ, jo Misiņbārzdainis cerējis šo tur iekšā esam un domājis: "Nu viņš beigts ir; bet otrā grozā sēdēs ķēniņa meita, tā velkama ar prātu."

Bet otrā grozā jauneklis tīšām. nelaidis vis meitu, iesēdies pats. Un kā nu Misiņbārzdainis izvilcis šo augšā, tā muti vien atplētis: kur tā meita esot?

"Kur nu meita?" šis atteicis. "Velns meitu pataisījis par dzeguzi ļaudim nelaimi sludināt, nedabūju."

Cik tu žēlīgais! par to vārdu Misiņbārzdainis skaidri traks un lai tūlin ejot mežā malku cirst, vai ko citu darīt, un lai nedomājot no viņa jele kad vairs vaļā tikt. Par ko tikai neesot meitu viņam pārvedis?

Labi. Jauneklis lēnā garā iegājis mežā, ieplēsis resnam ozolam platu spraugu un tad kā sadedzis aicinājis Misiņbārzdaini: "Nāc, nāc, paturi man to plīsumu drusku vaļā, kamēr ķīli iesitīšu!"

Misiņbārzdainis mudīgi, mudīgi klāt un tura atspēries, bet turot gaŗā bārzda bija iekļuvusi spraugā un jauneklis pieķīlēja bārzdu, ka ne mūžam vairs ārā dabūt. Nu smiedamies aiztecējis pie pekles cauruma, ielaidis grozu. uzvilcis meitu, apprecējis un dzīvojis pilī bez bēdām.