11.A. 301A. A. Kreicbergs Dzirciemā. LP, VI, 115, 18 b. AŠ, 86 i.

Reiz viens ceļa vīrs iekūlās tādā pilsētā, kur visi nami bija apklāti ar melnu zīdu. Apvaicājies, viņš dabūja zināt, ka iedzīvotāji sērojoties pēc ķēniņa trim princesēm, kuŗas liels ērglis aiznesis augstā kalnā un tur pazudis. Ceļa vīrs domāja: kas tur jūk, jūk - viņš ies uz laimi un meklēs zudušās. Aizgāja, uzrāpās kalnā un redzēja dziļu caurumu. Neko darīt - atgriezās atpakaļ pie ķēniņa, pagādāja kurvi un virvi, paņem trīs vīrus līdz par ielaidējiem un tad, kurvī iesēdies , nolaidās pa caurumu dibenā, kur atrada lielu klajumu, ar kokiem un zāli apaugušu, un drusku tālāk glāžu pili. Tanī iegājis, ieraudzīja skaistu sievieti ; tā, nabadzīte, sabijusies taujāja, kā viņš te iekļuvis?

"Tā un tā - nācu ķēniņa meitām pakaļ."

"Ak ķēniņa meitām! Es esmu ķēniņa meita, pati vecākā un mana otra māsa ir te blakus kambarī ; bet kur mana jaunākā māsa, to nezinu."

Un ceļa vīrs nu iegāja blakus kambarī, kur sastapa vidējo māsu. Tā tāpat sabijās un pastāstīja, ka jaunākā māsa esot gala kambarī, kur divi briesmīgi suņi to apsargājot. Tādēļ viņa iedošot divus speķraušus, katram sunim nomest vienu, lai neplosot viņu.

Ceļa vīrs iegāja gala kambarī un atrada jaunāko ķēniņa meitu gauži raudam. Nu viņš steigšus pameta suņiem speķraušus, tie palika rāmi - un tad izstāstīja, ko nācis.

Jaunākā ķēniņa meita atteica: "Viss labi; bet paslēpies tagad, jo drīzumā ērglis pārradīsies un paliks par cilvēku. Bet tad nu tu pielūko. Tiklīdz viņš aizmieg noķer to pie knābļa, lai nevar vairs par ērgli palikt, un nokauj viņu." Labi. Ceļa vīrs tūdaļ ielīda aizkrāsnī, gaidīdams ērgli pārnākam. Ne visai ilgi - šis arī mājā, taujādams, kas tā te par svešu smaku tikai esot?" "Kas nu par smaku?" meita apmierināja, "pats, pa pasauli skriedams, saodies, te pārnāk brīnīties."

Šis palika mierā un likās gulēt. Pa brītiņu ceļa vīrs jau dzird velnu kŗācam. Tā tūlin no aizkrāsnes ārā, noķeŗ velnam degunu un nu tura un kauj, tura un kauj, kamēr nokava.

Ķēniņa meita brīnum priecājās par to, tīri prieka asaras raudāja, un iedeva glābējam ābolu. Ja šo ābolu gaisā svieda, tad glāžu pils pazuda. Ja nometa zemē, tad glāžu pils atradās tur, kur ābols kritis.

Ceļa vīrs pasvieda ābolu gaisā, paņēma visas trīs ķēniņa meitas, aizveda pie augšā velkamā cauruma, sasēdināja visas trīs kurvī. Pats gan palika atpakaļ, jo kurvī četri cilvēki neietilpa, un tad deva zīmi vilkt augšā. Kurvi tūlin uzvilka, bet otrreiz vairs nenolaida. Šis palika apakšā un nodomājies staigāja pa dārzu šurpu, turpu, gudrodams, kā nu augšā tikt?

Tā staigājot, ieraudzīja par laimi divus putniņus krātiņā, arī noskumušus. Ceļa vīrs apvaicājās: kas viņiem par bēdām?

"Ja, kā nebēdāties? Neviens nav, kas mums krātiņa durvis attaisa; ja tu atvērtu, varbūt mēs pa diviem tevi uznestum virszemē."

Labi. Tūlin! Un tā atvēra durvis, uzsēdās putniem mugurā un uzkļuva virszemē, kalna galā. Bet putni lūdzās, lai apžēlojoties un nocērtot viņiem kaklus. Šis cirta arī un kas nu notika? No putniem gadījās divi stalti ķēniņa dēli. Viņi esot bijuši apburti

Bet ceļa vīrs kalna galā nosvieda ābolu zemē, tur gadījās tūdaļ tāda paša glāžu pils, kā apakšzemē bijusi.

Vecais ķēniņš, pilsētā ieraudzījis lepno glāžu pili kalna ga1ā. sūtīja vaicāt, kas tur esot? Un dabūjis visu zināt, ķēniņš atdeva ceļa vīram jaunāko meitu par sievu un tiem diviem ķēniņa dēliem tās vecākās meitas. Ceļa vīrs palika dzīvot savā glāžu pilī; bet tie divi aizgāja katrs uz savu valsti atpakaļ.