12. A. 301 A. D. Ozoliņš Jaun-Rozē, Brīvzemnieka kr. LP, VI, 115, 5 b. AŠ, II, 86 k.

Vienam ķēniņam bija trīs meitas. Bet tur pie pils no laika gala bijusi ala, kur daudz cilvēki nozuduši. Vienreiz arī paša ķēniņa. meitas gājušas alai gaŗām un tā itin piepēži no alas izskrējuši trīs vīri ar uguns acim un ierāvuši meitas pie sevis. Tur alā katrai meitai bijis jādara savs darbs : vienai jāvērpj, otrai jāada, trešai jāšuj.

Ķēniņš gaužam bēdājies pēc meitām. Viņš izsolījis pusvalsti tam, kas viņas izpestītu no alas, bet nevienam neizdevies. Kuŗš alā iegājis, tas dzīvs vairs neizkļuvis.

Bet nu gadījies reiz ļoti stiprs un aplam drošs zaldāts. Kas salielījies meitas izdabūt, lai kas. Labi. Viņš nu sagriezis tūkstoš vēršu ādas strēmelēs, pagatavojis gaŗu, gaŗu siksnu, piesējis siksnas vienu galu pie labi stipra celma un tad, otru galu rokā paņēmis, pamazām laidies ar zobinu lejup. Laidies, laidies ilgu laiku, beidzot pašā dibenā, atradis dzelzs vārtus, kas, drusciņ pieklauvējot, paši atdarījušies un nu ieticis tumšā gaņģī. Nu gājis, nu gājis pa tumšo gaņģi apnikdams, kamēr sasniedzis galu un tur bijusi ļoti grezna pils. Iegājis pilī - visas trīs ķēniņa meitas sēdējušas itin bēdīgas, savu darbu strādādamas.

Viņš apvaicājies, kas tā par pili esot? Šīs atteikušas: velnu pils! Nelabi gari te dzīvojot, lai tādēļ paslēpjoties apakš galda, ka nelabie neieraudzītu,

Labi, zaldāts paslēpies. Te, necik ilgi - velni mājā un nu okšķerē un prašina, kas te

tikai par svešu cilvēka smaku esot? Meitas atteikušas: "Kas nu par cilvēku smaku?

Paši pa pasauli staigādami, smaku līdzatnesuši."

Velni apmierinājušies un tūlin noguruši likušies gulēt: trijgalvis pirmā istabā, deviņgalvis otrā, divpadsmitgalvis trešā. Bet tagad zaldāts izlīdis no galda apakšas un iesācis ar pirmo velnu kauties. Trīs cirtienus katrai galvai kā smēlis, tad bijis arī nost, un nu jau vecākā ķēniņa meita bijusi atpestīta.

To padarījis, gājis otrā istabā ar deviņgalvi iesākt. Papriekšu izcirtis septiņus cirtienus un velns jau palicis slābanāks; tad pa otram lāgam cirtis divreiz septiņus cirtienus un deviņgalvis nobeidzies. Tagad bijusi atpestīta arī vidējā ķēniņa meita.

Beidzot taisījies trešā istabā. Bet te drošības labad paņēmis labi resnu ozola bluķi līdz, kam iecirtis mazu krustiņu. Iegājis tas velns kā traks nācis pretim un ar zobinu vien nekā nebūtu darījis; bet kad metis arī ar ozola bluķi, kam krustiņš bijis virsū. tad divpadsmitgalvis saklupis gan, un nu jaunākā ķēniņa meita bijusi atpēstīta.

Tūlin vedis meitas augšā, paņēmis ķēniņa pusvalsti, apprecējis jaunāko ķēniņa meitu un dzīvojis laimīgu mūžu.